"И все такие разные
Счастливые-несчастные
На этих самых расностях
Построен этот мир".
vēl aizvien [piedod, māt un tie, kuri domā, ka talanti iedzimst] neprotu izteikties rakstiski, nereti pat verbāli. gribētu izjusti paust iekšējās vibrācijas, padalīties ar kaut ko skaistu. tas ir vienīgais, kas tagad manā dzīvē palicis neatrisināts - kā atmaksāt par to, ko saņemu? spēt dot pretī tikpat daudz.
strādājot hostelī, kur čum un mudž visdažādāko personību, brīvajā laikā obligāti jāatlicina mirklis sev, iespaidu sakārtošanai un pabūšanai vienatnē. tas lēnām ir pārvērties agrīno laiku fetišā, vizualizējot iekšējo pasauli burtiskā nozīmē [katrs sīkākais stūrītis ir izstrādāts un, protams, katram no jums ir savs "avatāriņš"]. reizēm šķiet, ka bez attēliem es nespētu komunicēt. pārlasot šo, saprotu, ka īsti nav skaidrs, ko gribēju sacīt. tāpēc vairs nerakstu šeit. cik reizes jau nav saskribelēts un izdzēsts! viss liekas kā tāds entais atkārtojums.
un kādam kādu pilnībā pazīt ir neiespējami-neviens nekad nevienu nepazīs-Tu nekad nevienu nepazīsi tā, kā pats sevi. žēl, kad atduros pret to, ka tomēr ikkatrā ir kaut kāds potenciāls riebīgums.
lai nebeigtu uz skumjas nots, jāatgādina - viss ir relatīvs.
