pagājusī nedēļa iezīmējas kā vienlaicīgi grūtākā, skaistākā, bagātākā un retos momentos drūmākā, kādu līdz šim biju piedzīvojusi. gan-darījums, saule epilogā un mierinošais ''neko nedrīkst nožēlot - viss likumsakarīgs'', raugoties retrospektīvā, ļāva atkal apzināt haosu savstarpējo kārtību, atrodot tās mazās lietas, kas brīdināja un norādīja uz to, ka kaut kas jau tiek izplānots bez mūsu asistences. atslēgas vārdos ietilpst baltroči, socionika, zilas acis, koka pīpes, netīri noslēpumi, izteikti deguni, tēvi kā darba devēji un darba devēji kā tēvi u.c., kas atkārtojās spilgtākās epizodēs. gan jau sekojošās nedēļas liksies mazliet garlaicīgas, bet kā jau praktiska jaunkundze, ritma palēnināšanos, protams, izdomāšu kaut kā izmantot savā labā. un pārāk ilgi seko kāda ielu muzikanta ķērcošā balsī Coja rindas: 

А без музыки на миру смерть не красна,
А без музыки не хочеться пропадать.