un vakar, aizceļojot atpakaļ uz Jūrmalu, pielavijās tā ziemīguma sajūta, kas atgādina -visas pārmaiņas/mutācijas un citi laika pirksti padara šo padarīšanu tikai interesantāku.
žēl, ka nav vairs laika pavērt 3.aci un prātu atstāt ''stand by'' režīmā
tagad tikai skaudīgi noraugos uz sevi pamatskolā, vidusskolā un vēl pirmajā studijgadā, kad laika bija atliku likām, dzīvojoties bez pastāvīgiem ienākumiem, bet vienalga bij'ko uzvilkt, bij'ko gremot, bij'ko nobraukt, bij'ko iedzert, bij'ko izniekot. interesanti, vai vēl būs epizodes, kad [ne jau nevarēs] nevajadzēs vergot.
laiks. gribu vairāk. pat vajag vairāk, jo dažbrīd nepietiek arī primārajām lietām
atliek atkal sevi mierināt ar kādu jaunu [tipa piepildāmu] plānu, kura galā gaida saulainā nākotne. lai gan tip-top lielo cilvēku lietas tiek darītas un paveiktas jeb vismaz iesāktas, vēl aizvien nepamet sajūta, ka tā lielā dzīve nav sākusies. vai varbūt neatpazīstu bailes no tā, ka tas tūlīt viss būs pa īstam? visur zīmes, zīmes, zīmes.. ''tas, ka esi paranojiķis vēl nenozīmē, ka viņi nenāk pēc tevis''
šuš, tu esi ŠEIT un TAGAD. voilà - tava dzīve!
liekam likmes - vai došos reiz apmaldīties Pasaulē?
