naktī pārrodies dzīvoklī bez ēdiena vai elektrības, lai sēdētu uz balkona un izmantotu laternu gaismu cigarešu virpināšanai, ko pēcāk izkūpini pret zvaigznēm.
pilotu-saulbrille, (jauns un tāpēc) sniegbalts padušrādāmais kreklis, tašiņa jauniem labumiem, ar burgeriem pusdienās un tu ej ar to kolu rokās, kurā džinkst ledusgabaliņi, ātri apklustot 30grādu pilsētas svelmē, bet paspējot iekaitināt pretīmnācējus, kuri izslāpuši, kuri nejūtas (kā tu) filmā tagad.
pēdējā vilciena pēdējiem pasažieriem neviens netraucē liekties ārā pa logu tik, cik pašam tīk.
ievēro, ka arī brālim tāpati acukrāsa, kas tev, kas otram brālim, kas no mātes pārmantota, brīdī, kad pēc izspraukšanās cauri cilvēkiem no televizora, esat nonākuši tieši pie degošās performances, uz kuru brālis nevēlējās iet, viņam jau sen bija jābūt mājās, bet re, viņš atnācis tev līdz un jums abiem ir tāda pati acukrāsa.
pārgurums var tikt aizslaucīts ar negaidītu sagaidīšanu pie mājām, ar baltu rozīti, ar smaidu un nepārsātinātu mīļumu.
mazliet apmaldies centrāltirgū, kas atgādina cirku, lai lēnām dreifētu pa pilsētu ar pilnu, skaistu grozu izmeklētākajām zemenēm no Polijas un dabīgāko rudzupuķu pušķi, kas ir vienīgais iemesls, lai šodien justos labi.
vēl aizvien mācos nenožēlot.
