kosmiski amerikāņu kalniņi. tik labi un tik slikti high`n`low dvēsele sagriežas. šizofrēniski, Tu vēl aizvien esi galvenais varonis, tikai filma mainās ik pa ceturtai stundai.

skatuve nepazūd no acpriekšas, ī-ā turpina ēst sienu un dirst, mopēds karājas un turpina šūpoties. izrāde nebeidzas, jo Visums nevis ap, bet pašā Ziedonī mīt. zinu, ka tevī arī, tikai nerādi.

kuš, bet pirmo reizi vientulība biedē, jo kaķīšu ķepiņas nespēj trāpīt telefona podziņām 1, 1 un 2, tikai bakstīt un modināt, lai dalītos neizpratnē par atrašanās vietu, pozu, pulksteņlaiku, dzīvības sulas izdalīšanās avotu. pēc tam sabriest rinda citu jautājumu. mirkļiem izbrāžoties cauri traumētajam guliveram, traktōrsieviete saceļ trauksmi manī, jo pienākumus šodienai laikus sarindojusi uz pjedastāļa pār labsajūtas, brīvdzīves un veselības saliektajām mugurām. motors mazliet pieklibo, bet neuztraucies, sisenīt, aidā uz priekšu! nāksies ziedot mazliet vairāk laika, nekā bija ieplānots, bet pjedastāli drīz jau atkrausim, lai priecīgi tur varētu jaunu kompozīciju iekārtot.

dzīve - spēle? jā, jā, protams, arī durakā ne katru reizi uzvari. a bet taču biežāk tās labās kārtis pagadās.