mežs aizsargāja no pasaules, kur katrs reiz viens otram šķērsosim ceļu, jo viss mistiski savijies aplītī, gredzenā. nekam nav īsti ne sākuma, ne gala. laiks ir tā maģiskā forma, kurā cirkulējam, liekam viens otram noticēt, ka ir iespēja un pat vajadzība virzīties kaut kādā nezināmajā tālumā, nākotnē, pretī mērķim. nav jau slikti. bet, ticot, ka spēj, un paskatoties no malas, tieši tas ir tas, kas tik bieži liek mums bēdāties. nekas cits. visu varošā dzīve, dzīvība, dzīvirība.
jo siltāks, jo vairāk viss neiespējamais liekas iespējams. jo nekā neiespējama nav.
jau trešo reizi šogad tur, tajā pleķītī, spītīgi izspraukusies pērnā gada zāle. varbūt pēdējo reizi? ai, kā negribas atkal muļķīgi sacerēties, bet taču izskatās, ka viss beidzot notiks.
cilvēki kustas mierīgāk.
šī nedēļa un vēl bišķi izskrēja man cauri kā simtgadiem maldījies vējš. ar tādu sparu un līdz kaulam, ka bija mirkļi, kad sapņoju saļimt tā.. sievišķīgi. neradās neviens pat omulīgs stūrīts, neviens pietiekami stabils aizvējš.
atsitos pret sen seno atziņu:
