mūzika. tikai un vienīgi mūzika.
cenšoties izskaitīt koka gredzenus, tā garos gadus, no stumbra ārpuses, sēžot uz kolas sīrupa kastes, jo ir pīppauze un tu negribi atgriezies darbā. gribi tagad zināt, cik gadus tādi kā tu ir blenzuši uz šo tik apskaužami mierīgo koku, apsverot, cik tālu gan dzīve ir aizvirzījusies no tā, kas bija iecerēts.
sajuties pavisam sīksūdīgs visā Visumā. ko gan vari panākt ar doto acumirkli Pasaules vēsturē?

šeit un tagad

visu laiku attopies, spiežoties cauri putenim. varbūt labāk, lai aizpūš pa gaisu? kāds vienmēr modina.
pēdējās dienas ieburzītas aprakstītā sniega pikā. esmu veiksmīgi izvairījusies no cilvēkiem un lietām. tikai dažiem datumiem vairs nozīme.
kāds piedāvā dzīvot kopā un tas ir baisākais, ko varu iedomāties. tepat labi, ja vien mā dzīve nebūtu viena garum gara traģēdija un es kā statists tajā.
gulbji atkal mājo uz aizsalušās jūras. beidzot bijām viena loga pusē ar sauli.
nezināju, kam zvanīt.
nezināju, kurš nāktu līdzi.
nezināju, jo nav neviena šeit un tagad. tikai tu pats, tikai tu pats.. ar svešo solījumiem, kuri ar katru dienu aizvien sāpīgāk atmiņā iedzenas kā aprūsējušas naglas, atstājot sūrstošus iekaisumus tai nākotnei, kas vienmēr aiz stūra liekas gaidam ar visu to, ko sapņos esi iekrājis.
vairs nemāku sāpēt pa īstam. kad tas notika? kad sapratu, ka viss ir gauži, gauži nenozīmīgs, nemaz nesaprtot, kam tad vēl nozīmi piešķirt? smieklis un dodies tālāk. arī tad, ja nesaklausīji.
turpināšu tulkot. turpināšu grimt kustīgās bildēs. un būt sīksūdiņš līdz plauša neizturēs.