labas un lietderīgas lietas notiek.
pēc mājas un mā zeķu mazgāšanas, devos ar filozofu viņu apmeklēt g-ezerā. bāc, cik sviestaina vieta! visādi apavu remonti, hipokrāti un zvēru sejām sakrāsoti mazi bērni. 1. un 2. stāvs atrodams 3. stāvā [kps?] viss baigi apsargāts un streils tajā toksikoloģijas nodaļā, no kuras ārā nevarējām tikt.
un mūžīgie tantuki, kuri pieturās piesienas par smēķēšanu, kas, protams, pazudina.
un ar filozofu ir jautri vazāties.
džābijā viss mierīgi.
svētdien jau ma-mā bija mājās un varējām iečillot tā mīlīgi. padirsinājāmies par masu mēdiju daunēšanos.
pirmdien pēclekcijā satiku jauko Dzelteno pastnieku Ingu, parunājām. Monte Kristo kafija.
pēkšņi bija jābrauc uz mežiku, lai ietu uz mežu baudīt termosvīnu ar priecīgIlzi un martinkusu. bija visādas izpriecas un izturēju sev tik ļoti neraksturīgo šurpu-turpu braukāšanos forfree.
pēc pēdējā čūčūtreina satiku trīs mazos traktoriņus, kas tīrīja man mājupceļu. kādu gabaliņu viens brauca līdzi, jo stūrēja pazīstams čalīts, kurš izdomāja, ka varētu parunāties cauri rūkoņai.
ak, tie mūvīmomenti ar sniegu, laternām, apgarotu smaidiņu un labu mūziciņu jaunajās austiņās, jo Grizettei, ofkorsijs, bija jāsagrauž mīļvecās.
vakar, tāpat kā šorīt, traki grūti uzmosties, jo atkal atsācies tas suprkrāsaino, anormālkūlīgo sapņu laiks ar peldēšanos jūrā, nereāliem instrumentiņiem, barošanos ar jūsmīgcilvēkiem ap ugunskuru un viss tas stafs. ciemos nāk visādi mīļie cilvēciņi. vienu tieši vakar satiku netīšām, kad jau pēclekcijā ar Henriju bijām pie Anetes panūģojušies mandarīnos un jūtūbkustīgbildēs, satiku mā un iztērējām KAUDZI naudas grāmatās, tur pārdevēja viņai uzdāvināja tādu smuku stikla enģēlīti, noglāstīja galvu un teica: ''turieties, dzejniec!'' nu, jā.. tā tagad kādu laiku būs. nē, nu ir jau jauki. nu, lūk, tad, dodoties uz steišanu ar lielu maisu iepirktā, pēkšņi par sevi lika manīt viens no mīļcilvēkiem un bija tāds jauks pārsteigums, bet bija arī jādodas tālāk. un jau kuro vakaru debesī bija iekārts apaļš mēnestiņš [tieši tonakt tas bija pilns], sāku atcerēties lietas un tagad tā patīkamāk visu ar laika un telpas distanci var novērtēt.
jauki aizbraucām līdz savam ciemam, bet tad iesprūdām veikalā, jo abas esam [pati pēdējā laikā jo īpaši]gastranomiskās izvirtules. tad jau līdz mājām bija jādodas ar pilnām rokām smagu paunu, jo neļauju mā staipīties. un brīdī, kad viņa man stāstīja kārtējo no tiem stāstiem, ko tika viņa spēj izstāstīt, piedzīvoju šisziemas pirmo bum! uz bjutē. traki sasmējos un ļaudis tiešām ieinteresēti taujāja, vai ar mani viss kārtībā.
no rīta mā speciāli bija pastkastītē atstājusi, lai pati vakarā izņemu superjauko apsveikumu no Ilžtantes. bāc, bāc, bāc, tas bija tik ideāls nobeigums tik jaukai dienai!
šodien arī priecīgi. un, kad rītdiena būs pārdzīvota, iestāsies arī pie manis Ziemassvētku mierīgumiņš (:
un viss tiešām iet uz augšu.
beidzot esmu apradusi ar to, ka uz tik daudz lietām, vietām nepaspēju. piemēram, rīt gan Anete ar Henriju jeb mūsu tripl-A [3-A], gan Ilžīc ar Mārtiņē gribēja taisīt mazos pre-Ziemassvētkus ar jaukām atrakcijām, bet, protams, ka strādāšu pēclekcijā. bet tas nekas, jo ar Ziemassvētkiem jau nekas nebeidzas un vispār, vajag kultivēt naivo ''viss notiek tā, kā tam jānotiek''

p.s. šķiet, varētu kļūt par biogrāfi [jā, ir tāds vārds, jā, ir tāda profesija], jo Latvijā vēl neesmu manījusi, manisprāt, daudzu vitālu vēstures seju biogrāfijas ne latviski, ne kādā citā lengvidžā. ir dažu, ir dažas pat vidēji normālas, bet ļoti daudz iztrūkst vai ir tādi bukletiņi vien, kāda autora subjektīvisma apčurāti.

un iesaku ābolu vs. citronu tabakucīti, turpinot atskaiti.