Kompozīcijā ir "7".

Kā man riebjas jebkuras ķēdes vēstules. Par da jebko - par asinspārliešanas nepieciešamību, par tautas savākšanos rīt, par laimes, naudas un mīlestības ķēdītēm. Kre-ti-nē. Vai nu sūtītājiem liekas, ka es mucā dzīvoju un neesmu informēta par tautas "tusiņu", vai nu viņi ir tik māņticīgi, ka domā, ka kaut kāda trula meila pavairošana var nodrošināt laimi utt. visam mūžam, vai arī domā, ka esmu tika līdzcietīga/veselīga/brīva, ka nesīšos uz donoru centru. Varbūt esmu egoistiska, bet, kas attiecas uz pēdējo, man liekas, ka parasti nepieciešamās asinis sameklē radinieku vidū...

Horoskops, kas man nebūtu jālasa, saka - ka man būtu jāizvēlas vai nu piedot, vai šķirties. Lika arī nekost lielākā kumosā, nekā varu sakošļāt. Atbilstoši, bet neuztveršu nopietni.
Vakar uzradās msn un kā nekas nebūtu bijis jautā oflainā - nu, kā man ejot, kā vecmammai, kā skola un izteica cerību, ka es lasot, ko viņš uzrakstījis. Idiots. Un es tāda pati. Neesmu vēl izšķīrusies par turpmāko rīcību. Negribu ar viņu runāt, jo viss, ko es varētu teikt, jau ir patiekts un jēga nebūtu arī diskusijām par jebko, kas attiecas uz manu nākotni. Es nevaru viņu paturēt tā, kā gribu es, un nevaru arī pilnībā samierināties ar "nekad". Laikam to sauc par emocionālo atkarību. Viņš nemaz neatceras, ka aizmirsis mani apsveikt dzimšanas dienā, nerunājot par Ziemassvētkiem un Jaunā Gada laba vēlējumiem. Jā, es viņu arī neapsveicu un pēdējais/vienīgais meils no manis ir bijis kaut kādā 03.12.
Stulbums, bet kaut ko esmu iemācījusies. Vairs nerakstu meilus, kad esmu izmisumā, vai kad ilgojos, jo esmu nogurusi no tā murga, ko tikai attāli varētu nosaukt par kaut kādām attiecībām.
Man tiešām pietiktu tikai redzēt viņu onlainā. Es varētu samierināties, ka nerunāsim, bet ar neziņu - ar to ne.