Vajadzētu iebīdīt tādu sevi un apkārt notiekošo analizējošu postu, bet pašlaik nav noskaņojuma, varbūt vēlāk.
Tikai piebildīšu, ka tikko atcerējos pagājušā gada pavasara braucienu uz Stambulu. Jauki bija agri no rīta dzirdēt mullas saucienu uz lūgšanām, skatīties uz līcī kuģojošiem kuģīšiem, redzēt kaiju uz palodzes un just vienlaikus gan mieru, gan tepat uz ielas esošo cilvēku pārvietošanās izraisīto kņadu.

Šodien priekšniece beidzot pateica, ko gribētu redzēt vizītkartēs.
Vispār man ir pilnīga rīcības brīvība radīt...
tikai ir tāds panīkums iekšā... un jūtos mazliet nogurusi un slinkums nāk virsū...

Creativity - zero;
Griba mācīties - tikpat;
Vajag mācīties - 100%;
Oma - draņķīga;
Nevienu negribu redzēt un gribu pārvietoties uz vietu, kur varu būt viena - 100%.

Diez vai mani ietekmē pilnmēness.
Bet ripa debesīs ir skaista. Tas nu gan.

Vispār jāsāk atkal fotogrāfēt.