kopiena dzīves izklaidīgajiem
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, September 17th, 2007
| Time |
Event |
| 8:20a |
Cirsliisha viirs, AriiCirsliitis, zhauj uz balkona velju. MiniCirsliitis sen ir izvazaajis visus veljas knagjus, taadeelj velja uz zaaveejamaas redeles tiek karinaata vienkaarshi taapat. Aaraa plosaas veejsh, purina lupatas, tachu neshkjiet, ka kaut kam vajadzeetu aiziet pa gaisu. Lejaa, lai arii laiks nav nemaz tik jauks, tomeer ir sveetdiena un pa pagalmu paarvietojas cilveeki grupaas, ko deevee par gjimeneem. Peekshnji kaada sieviete no lejas maaja ar roku un sauc: - Labdien, sakiet, vai taas rozaa biksiites ir Juusu? Ariicirsliitis paluukojas paar balkona margaam un pietviikst, jo taas patieshaam ir vinja rozaa biksiites, ko vinja miiljotaa sieva ir iegaadaajusies ar noluuku nodroshinaat vinja uzticiibu (ar tik smiekliigaam apakshbikseem vienkaarshi ir kauns meitaas iet :P) un triisoshaa balsii atziistas: - Jaa, patiesi, paldies, taas ir manas! - Nu, man jau taa likaas, man tikai bija neerti nest augshaa!
AriiCirsliitis, protams, nocilpoja lejaa un savas biksiites pievaaca, un, izteelojies kaunu, kaadu buutu naacies piedziivot, ja kaimnijiene vienkaarshi laipni buutu paraadiijusies pie durviim ar vinja apakshbikseem rokaas, turpmaak karinaas vinjas vannasistabaa uz radiatora... | | 9:06a |
Cirslīts domā - nu sākšu veselīgu dzīvesveidu! Aizskriešu līdz jūrai un lai vai tur kas - iešu celulītu peldināt ūdenī (laiks ~šis augusts). Aizskrien cirslīts apņēmīgi 5km līdz jūrai, bet apkārt tādi dramatiski mākoņi, apkārt neviena (kas radītu drošības sajūtu/uz ko būtu iespējams novelt vainu miziņu nosperšanas gadījumā), viļņi arī palieli. "Ai nē, tomēr citu gadu!" nolemj cirslīts un arī skrējienu neturpinādams filozofiskā apcerē trekinga soļa imitācijā (nu kā, dzirdēts tak, ka tas ir labāk kā skriešana :P) soļo mājup!
Apsveicinos ar ierašanos :)! | | 2:37p |
Māsa
Cirslītis ir pavisam jauns un ir uzdomājis kaimiņu puiku. Nu un diiiikti gribas piezvanīt, bet to ne, to nevar, padomās vēl, ka cirslītis iemīlējies. Un kas par šausmām tās būtu! Tāpēc labāk zēnam tomēr zvanīs, bet runās zemā balsī caur kaut kādu platmasas trubu, tā sakot, tā, pēc paša domām, veikli notēlojot, ka cirslītim ir dvīņumāsa, kas tagad zvana. Jo dvīņumāsa drīkst būt iemīlējusies, protams.
Nu un ko, cirslītis piezvana trīcošu sirdi, cauri plastmasas trubai izdveš skaņu virkni starp maušanu un īdēšanu, bet zēns saka - cirslīti nemānies, tas tak esi tu. Nēēē, cirslītis izmisis saka, tā ir Gita!
Kas ir Gita, pārsteigti prasa zēns.
Mana māsa, laipni paskaidro cirslītis. | | 8:17p |
Bet viena lieta cirslīšu ģimenē ir mūžīga un nemainīga - kad kādam no cirslīšiem, trešajā klasē ejot, pienāk liktenīgā peldēšanas ieskaites diena, attiecīgais cirslītis pamanās kārtīgi saslimt. Un tas tā turpinās jau ilgi, jo saslimt tieši peldēšanas ieskaites dienā ir pamanījies gan cirslītis, gan cirslīša mazā māsa, un pat abu cirslīšu mamma. |
|