Kaut kādā brīdī pašcieņa, par spīti pagātnes pazemojumiem, izaug gana
liela, lai teiktu nē, tiem, kas nav pelnījuši - jā. Un pienāk tas
mirklis, kad sāc apzināties, cik liels ceļš noiets un cik tāls vēl ejams
- pašmīlestības skolā, kurā katra jauna diena ir iespēja mācīties, vai
nu no atkal nenoliktiem eksāmeniem, vai nu no cilvēkiem, kam mīlēt sevi
ir visdabiskākais stāvoklis. Paštransformācija kā dzīvesveids. Es
protams ceru, ka pienāks diena, kad miers būs permanents un siltums pret
sevi un pasauli tāpat, bet pagaidām, kāmēr tā nav, visi plāni, velmes
un darbības ir vairākkārt jāizlaiž sietam - vai šādi rīkotos, kāds, kas
sevi īsteni ciena un mīl?
ir doma