Skatos datumos un laikos ,un saprotu, ka tūlīt tas viss notiks.
Kaut ko no acīm plīst asaras, bet ne jau dēļ bailēm, bet tām sāpēm un nespēku kuru mēdzu piedzīvot šajā laikā un ,ka tas beigsies.
Ka šie mēneši būs beigušies un tas liekas man raudāt, jo nāk virsū kā atslābuma vilnis ,kas apņem visu.

Es neizvēlos vārdu sāpes, jo tas šķiet pārāk dramatiski, man vienmēr gribas samazināt intensitāti ,jo emocijas.
Bet bija nedēļa un dienas, bija raudāšana no rītiem, jo man likās,ka gravitācija mani ienīst, visas gūžas noskanēja kad cēlos kājās pēc nakts, es gaidīju, kad mans mugurkauls sakritīs vietā pēc dažām stundām un es varēšu justies.

Bet es turpināju iet un sevī domāju,ka tas mani arī izglāba savā ziņā, ka negulēju kad sāpēja, bet centos sevi kustināt.
Nē,nē, vienmēr tā nebija, bija kāda nedēļa kur špricējot B vitamīnu es gribēju gulēt un sāpēt.