Tik aizņemta nedēļa sen nav bijusi. Viss notiek, visi kaut ko dara, plēšas, ņemas, mēģina piebeigt pēdējo, lai ar vieglu sirdi varētu placināt dīvānus un stumt ģīmī labumus. Bet ne par to ir šis stāsts.

Jā, bet par ko tad?.. Ehm, pazuda doma.

Jūtos nereāli veiksmīga, patiesībā. Ceturtdien pakāsu maku, vakar aizgāju uz to pašu iestādi un - pavei! - tiešām bija pie viņiem. Un tur bija arī nauda. Eķ, labi, ka māsa pierunāja tomēr doties ostīt gaisu vakar.

Un jā - es nevaru vairāk kā noteiktu dienas daļu pavadīt kopā (vienā telpā) ar cilvēkiem. Es nevaru kāpt pāri savām vajadzībām tik lielā mērā. Man vajag to privātumu. Lai nu kā, tas nu ir garām, varu sēdēt savas istabas savu durvju savā pusē. Laimīte. Nesaprotu, kā koju laikos varēju tā - tik... nu jā.

Un jaukie cilvēki turpina būt jauki. Daži tiek pie darba, dažiem sākas brīvdienas, citi atkal iet ostīt gaisu. Tiku pie hipiju piparkūkas. Peace!