labas dienas šajā pusē. nē, es neesmu nomirusi un arī atmiņa pagaidām mani nav tik ļoti pievīlusi, lai es būtu šo dieva pamesto nostūrīti likusi svētā mierā. iespējams, ka pie vainas bija pārvākšanās uz citu blogu, bet lieta tāda, ka sakarā ar visnotaļ loģisku, bet manai smadzenei ne tik ļoti pielecošu faktu, ka šāda tipa blogus šad un tad netīšām atrod cilvēki, kuriem tas tā īsti nebūtu jāzina, esmu nolēmusi savās garīgās un mākslinieciskās (khem, nosauksim to tā) spējas pataupīt šai adresītei ^.^
šodien ir ļoti jauka diena. kārtējais Žetonvakars, uz kuru mana labdzimtība neatļāvās aizvilkt savas miesas slimības dēļ, + vēl nelaimi vēstošs tukšums maciņā, kas tā vien iedzen grīdā domu par šņabīti veselībai un priekam starp vecajiem klasesbiedriem. un arī MP un viss no tā izrietošais ir ticis piekāsts. lūk, tas jau ir skumji. bet nekas, tusēju pa māju, nodarbojos ar sen aizmirstām tēju procedūrām, atļaujos pasēdēt skaipā un ar kvadrātveida acīm lūkojos monitora burvīgajos pikseļos. un tas baltums manā dzīvītē ievieš patīkamas emocijas. (sun)

khe, vienas no skaistākajām manas īsās (nu labi, nu jau vairs nemaz ne tik īsās) dzīvītes atmiņām ir saistītas ar Gobziņa daiļradi. nu jā, protams, 80./90. hītiem arī tur ir īpaša vieta, bet dziesmiņas par puisīti un alni, aku aku un citām nozīmīgām lietām/vietām un cilvēkiem uzreiz liek atcerēties lieliskos vasaras rītus un to sasodīto lielisko lentinieku, kuru es piebeidzu. meh. tā jau vēl tagad varētu čilot un būt riktīgs oldskūls. bet turpinot domu par vasaras rītiem, lēkšanu ārā pa virtuves logu (kurš tolaik vēl nebija aukstasinīgi plastmasīgs), virtuves neglīti-krievu laika-zilajiem skapīšiem un ĪSTU krāsni, manas istabas pelēkajām sienām un tizlajiem naktstaureņiem, ar kuriem es naktīs cīkstējos.... eh. (mm) dzīve bija skaista. un vēl jo skaistāka bija spēlēšanās pa visādiem lūžņiem, tusēšana ar brālēniem pa Daugavmalu un visas citas krutās štelles un štellītes. lūk, tā bija dzīve.