Vāks. Šodien es neizskatos vispār ne pēc kā. ne sevis, ne Roberta, par ziemeļmeitām ij' nerunājot. Vakar bija skaists mēness, žēl, ka tādi skati nemazina morālo traumu. Divas dienas jau slapinu acis, neko darīt, dzīve ir skarba. Aš sirds vakar apskrējās, kad lidostā mani aplauza. Bet tas nu tā. Tā ir vakardiena.
Bet šodiena nav daudz labāka. Teorētiski man jau vajadzēja būt skolā. Jāatzīst, ka to institūciju neesmu apmeklējusi kopš pagājušās otrdienas. Un ieskaidro viņiem, ka ir bijuši iemesli! Ai.
Vismaz ēst tiku. Un rīta tēja ar'. Kā pienākas.

Kā jau nesen pazīstamam cilvēkam teicu - nekad nevar būt tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Vārdi nāk atpakaļ un manas vakardienas sūdzības šodien liekas pēdējās muļķības. Gribas visu tā skaisti, bet kamēr sataisies, ir jau par vēlu, centies pagūt - neiznāk ne šis, ne tas. :( Nolādēts.
Un divpadsmito arī velku kā beigtu kaķi aiz astes, vienmēr sanāk kaut kas 'unikāls', 'neatkārtojams', 'svarīgāks' un tā nu man tā iešana uz skolu izpaliek. Biju jau domājusi sākt jauno gadu cerīgāk - še tev! Tad braukšana, tad vēl kaut kas, šovakar arī - uksēju sev zobus tik cītīgi, ka pēkšņi jutu nepatīkamas aizdomas - kaut kas nav kārtībā... Nav jau arī. Tagad jādomā, kad tikt pie zobārsta, ēst bail un par cukurotajām tējām vispār var aizmirst. Dzīve ir skarba.