Kā jau nesen pazīstamam cilvēkam teicu - nekad nevar būt tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Vārdi nāk atpakaļ un manas vakardienas sūdzības šodien liekas pēdējās muļķības. Gribas visu tā skaisti, bet kamēr sataisies, ir jau par vēlu, centies pagūt - neiznāk ne šis, ne tas. :( Nolādēts.
Un divpadsmito arī velku kā beigtu kaķi aiz astes, vienmēr sanāk kaut kas 'unikāls', 'neatkārtojams', 'svarīgāks' un tā nu man tā iešana uz skolu izpaliek. Biju jau domājusi sākt jauno gadu cerīgāk - še tev! Tad braukšana, tad vēl kaut kas, šovakar arī - uksēju sev zobus tik cītīgi, ka pēkšņi jutu nepatīkamas aizdomas - kaut kas nav kārtībā... Nav jau arī. Tagad jādomā, kad tikt pie zobārsta, ēst bail un par cukurotajām tējām vispār var aizmirst. Dzīve ir skarba.