| 7:17p |
Labās Skolas bērni. II.
Roberts. Visur citur Roberts būtu spilgti izcēlies, bet šeit, Labajā Skolā, bija teju vai daļa no pelēkās masas. Teju vai, jo vienpadsmitajā klasē bez pieciem centimetriem divus metrus gari jaunieši nav pārāk bieži sastopami jebkurā skolā. Sevišķi, sportiska auguma (peldēšana un vieglatlētika), zilām acīm, izteiktu žokļa līniju, plašu smaidu. Arī mācībās gāja labi; Roberts nebija ne teicamnieks, bet arī ne viduvējība. Zolīdi astotnieki un devītnieki liecībā, un ne tikai tāpēc, ka Roberts, šķiet, dabiski apzinājās savu pievilcīgumu un nekautrējās, kaut zēniski nevainīgi, tomēr flirtēt ar lielāko daļu skolotāju.
Arī klases meitenes Robertu bija pamanījušas, taču dalījās divās grupās – tās, kuras nekautrējās jūsmot un izrādīt savas simpātijas, un tās, kuras izlikās, ka šādu simpātiju viņām nav – lai gan vienkārši skaidri apzinājās to, ka Roberta uzmanību pievērst sev viņām nebija nekādu iespēju. Nu, vai vismaz tā viņām likās.
Roberta vecāki arī bija beiguši Skolu, tēvam bija veiksmīgs transporta uzņēmums, bet māte bija galvenā grāmatvede Bankā. Abiem bija skaidrs, “kā lietas notiek”, un, attiecīgi, viena otra dārga spēļmantiņa Skolas mācību klasēs bija dāsns vecāku ziedojums. Pateicībā par vecākiem dāvāto izglītību, protams, ne jau par to, lai kāds tomēr atrastu sešus trūkstošos punktus dēla iestājeksāmenos.
Iestājeksāmeni vispār bija atsevišķa tēma. Absolūti lielākā daļa uzņemamo skolēnu godīgi saņēma uzaicinājumu pievienoties Skolai, atkarībā no eksāmenu rezultātiem. Tomēr, ja gadā skola uzņēma ap 100 skolēnu, tad labās ziņas sākotnēji paziņoja ap 90 līdz 95 skolēniem. Pārējie saņēma ziņu, ka “mazliet pietrūcis”.
Tad, ja nu kāds no skolēniem vai viņa vecākiem izrādījās vairāk motivēts, bija iespēja pārskatīt rezultātus un atrast kļūdaini saskaitītos punktus. Ja tādu nebija, tad, aptuveni nedēļu pēc pirmajiem rezultātiem, nākošie skolēni saņēma ziņu, ka daži ir atteikušis, un, ja pretendents nav pārdomājis, var būt daļa no Skolas. Absolūti nevainīgs process, kura laikā gan Skola turpināja turēt pašas uzlikto augsto iestāšanās latiņu, gan arī spēja rast iespēju izremontēt Skolotāju istabu, nopirkt jaudīgākus datorus informātikas klasei, un pat pamazām krāt savam peldbaseinam, kuram zemi bija testamentā atstājuši seni Skolas absolventi, kas kara gados nonāca Otrā Krastā, kur veiksmīgi izcīnīja savu vietu zem saules. Protams, neiztika arī bez prozaiskākiem ieguvumiem, tā teikt, ikdienā taustāmākiem, bet Direktorei par to domāt nepatika. “Nepieciešamais ļaunums”, viņa mēdza par to domāt, kad augusta beigās labi iesauļotie kolēģi stāstīja par saviem vasaras braucieniem uz Eiropu. Un nebija jau tā, ka arī pati nevarēja pastāstīt par to, kā tad klātienē izskatās Kolizejs, Partenons un Panteons.
Stundas bija beigušās un Roberts steidzās uz autoskolu. Vasarā viņam paliks 18 gadi, un tētis bija licis noprast, ka pats domā par jaunu auto, bet vecais bembis varētu palikt dēla lietošanai. Galu galā, jau četrus gadus veca mašīna uzņēmuma direktoram tomēr īsti nepiestāvēja.
Madara noķēra Robertu jau ārpusē uz kāpnēm:
- “Robi!” – viņa sauca.
- “Ā, čau. Man autoskola, jāsteidzas”. Roberts atbildēja.
- “Zinu taču, tu vakar teici. Klau, par Viktoru... Tu zināji?!”.
- “Nē, neesmu viņu saticis kopš klases vakara.”
- “Kā tev liekas, vai tas... vai tas varēja notikt tai vakarā?”
- “Nerunā muļķības. Mēs visi aizgājām mājās un arī viņš aizgāja mājās. Varbūt pa brīvdienām vazājās, un kaut kur ievēlās. Šausmīgi, ka tā. Bet tu jau zini, viņš tur pa tām pamestajām mājām ar metālistiem tusēja, nebrīnītos, ja būtu piekodies vai ar kādu sakasījies”.
- “Pats nerunā muļķības. Viņš nekasījās ne ar vienu!”
- “Ja?! Un kas tad tas bija tovakar?! “Jūs visi esat mēsli, es jūs visus nostučīšu, blablabla”.”
- “Nu, viņš bija pālī. Un dusmīgs. Tas nebija nopietni”.
- “Es zinu, ka tas nebija nopietni. Tāpēc jau mēs viņu tikai nobiedējām. Sāka bimbāt un aizgājām mājās. Kad pirmdien nebija skolā, padomāju, ka kauns.”
- “Ivars un Dainis arī neko nezina?”
- “Nē, mēs pat neesam par to vairāk runājuši. Un ko tu vispār, tā satraucies? Saķērusies vai?!” – Roberts nosmējās.
- “Idiots tu esi. Nekur es neesmu saķērusies, tu taču zini. Vienkārši... traki. Mūsējais taču”.
- “Nu, cik nu mūsējais, bet jā, traki. Labi, viss, man jāskrien, kavēju jau. Pēc tam pie tevis?”
- “Labi” - Madra priecīgi noteica, paskatījās apkārt, pacēlās pirkstgalos un uzspieda fiksu buču uz Roberta vaiga.
Roberts ātrā solī izgāja cauri parkam. Pa ceļam uzmeta aci kioska skatlogam, un nopriecājās, ieraugot tur tieši to, ko cerēja tur ieraudzīt – bariņu sīko, apmēram trīspadsmit gadus vecu. Viņš iegāja kioskā, pāris minūtes pagrozījās ap plauktiem, kamēr sīkie strīdējās, kurus saldumus labāk ņemt un vai divas mazās kolas vai vienu divlitrīgo. Pēc tam tikpat mierīgi izslīdēja no kioska ārā, un dažus metrus tālāk izvilka no kabatas snikeru, kura vēl nupat tur nebija, un, ar apmierinātu smīnu, nokoda kumosu. Pārdevējas šajos kioskos mainījās bieži un viņu lielākā bēda bija sīko bari, kas, labi zinot savu nesodāmību, nekautrējās veseliem bariem bāzt kabatās saldumus, tikko jauniņās meitenes, kas apvienoja darbu ar studijām, pagrieza skatu citā virzienā. Jebkurā citā virzienā. Reizēm Robertam likās, ka pārdevējas labi zināja, ka lielie izmantoja šo troksni, lai paši kaut ko nočieptu, bet tas tāpat bija mazāk, kā regulāri stiepa ārā sīkie. Viens pat reiz bija nospēris cigarešu paciņu, kas vispār bija kaut kas neticams, jo cigaretes bija plauktā aiz letes un pārdevējas. Turklāt, tas sīkais taču pat nepīpēja, bet to izdarīja tikai tāpēc, lai citiem parādītu, ka var. Jā, tā varbūt nebija epizode no Roberta dzīves, kuru rakstīt CV, bet tā noteikti bija epizode, kas lika pasmaidīt arī četrus gadus vēlāk.
Autoskola, vakarā Madara, kopīgi izpildīt mājas darbus, varbūt kādu filmu paskatīties. Madaras senči it kā bija diezgan cool, bet vienmēr centās būt mājās, kad Roberts bija ciemos. Nekas, Roberts domāja. Nolikšu tiesības, tētis atdos bembi, varēsim izbraukt zaļumos. Likās, ka Madarai nekā iebilstama pret šo nebija.
Garastāvokli mazliet sabojāja īsziņa no Daiņa, kas atnāca autoskolas laikā. “Ivars jēgu pārmīzis, vajag satikties. Deviņos pie Platā?”.
“Būšu pus10os. Pieskati viņu.” Roberts atbildēja Dainim. Un, krietni neapmierināts, drukāja nākamo ziņu.
“Senči grib, lai kopā eju uz kaut kādu pasākumu šovakar. Piedod, tiksimies rīt skolā”.
Un nākamo.
“Pēc autoskolas iešu pie Daiņa, rīt kontroldarbs, jāatkārto. Ja kas, varbūt palikšu tur.”
Tētis atbildēja uzreiz, kā vienmēr. “Ok.”. Kā vienmēr. |