| 1:35a |
Pavasaris ir īpašs laiks.
Cilvēki nāk ielās, spodrina spalvas. Gribas iespiest pedāli grīdā, teju pie katra luksofora blakus vai priekšā auto par 80-100 pakām - teslas, merši, bembji.
Izbraukt pa jaunības ielām, izgriezt uz Skolas ielas un nospiest pedāli grīdā - Skolas iela ir šaura, augstiem mūriem, sanāk tāds kā tuneļa efekts, skan labi. Bet pa Skolas ielu tā brauc tikai dalbajobi. Es neesmu dalbajobs, un tieši tāpēc tā tur braucu. Atcerēties jaunību, izlikties par lielāku dalbajobu, kā esmu. Tikai toreiz man bija mazs, samērā silts hečbeks, bet tagad liels un no skata tūļīgs auto.
Pagājuši vien daži gadi, bet tik spilgi iezīmējas - toreiz, jaunība un tagad. Nē, ne vecums. Briedums? Da hujviņzin.
Pasūtu kebabu, bet nez kāpēc paņemu līdzi. Sēžu mašīnā vietā, ko vairs neatpazīstu, ēdu kebabu un vēroju cilvēkus.
Čalis, pie bankomāta. Noņem čupiņu banknošu, neizlēmīgi iet pāri ielai. Kaut kādās kustībās atpazīstu sevi, pirms daudziem gadiem, ņemot aizlienētu naudu, lai atstātu iespaidu un kaut mazliet justos kā cilvēks.
Pāris, kas nāk no veikala un vīrietis saka - tev ir biresmīga pieeja veikaliem. Lai veicas.
Klusā centra vārti un šlagbaumi, kas aaizvien atveras ar vieglu rokas kustību. Toreiz es te neiederējos, šovakar, no malas skatoties, iederos. Bet patiesībā toreiz es te dzīvoju, tagad esmu tikai ciemiņš. Un vairs jau nav pat pie kā ciemos aiziet.
Braucu pa ielām, zinu, kur ir zaļais vilnis, kur var braukt, neraustoties un luksofors paspēs iedegties. Pie dirsas, cik maksā degviela, no krustojuma paātrinos pirmais. Kā vienmēr. Kāds atkal aizbrauc pie sarkanā. Policija sargā vēstniecības, turpat degungalā aizbraucu zem dzeltenā arī es. Galvenais, darīt to pārliecinoši. Fake it till you make ir. But have I made it?
Es esmu kļuvis prātīgāks. Laikam.
Būs jāatbrauc kaut kad maijā, apēst nakts vidū desu ar skatu uz Daugavu.
Braucu pāri tiltam, pagriežu skaļāk mūziku, kustību atmiņa grib pārkārtoties uz labo joslu, nospiest pedāli grīdā un aizbraukt visiem garām, ar kaucošiem ratiem nogriezties pa labi. Kā toreiz, kad braucu pa vakariem ciemos pie tevis, labā noskaņojumā, priecīgi pacilāts.
Kaut kas vilina atpakaļ tai centrā. Varbūt, kādreiz.
Pavasaros cilvēki ir skaisti. |