Kādu laiku atpakaļ es saņēmu zvanu no kolēģa. Viņš grasījās dot studentam 0 balles par atbildi uz fizikas jautājumu, kaut arī students pieprasīja perfektu novērtējumu. Instruktors un students piekrita daļējam kompromisam un es tiku izvēlēts problēmas atrisināšanai.
zlasīju eksaminācijas jautājumu: "Paskaidrojiet, kā ar barometra palīdzību ir iespējams noteikt augstceltnes augstumu." Uz ko students bija atbildējis: "Paņemiet barometru uz ēkas jumta, piesieniet to garas virves galā, laidiet lejā uz ielas, un tad uzvelciet to atpakaļ, izmērot virves garumu. Virves garums būs vienāds ar augstceltnes augstumu."
Studentam bija izredzes uz pilnu novērtējumu, jo viņš tik tiešām bija atbildējis uz jautājumu pilnīgi un pareizi! No otras puses, ja tiktu dots pilnīgs novērtējums, tad tas atstātu iespaidu uz augstu grādu fizikas kursā un sertificētu kompetenci fizikā, bet atbilde to neapstiprināja.
Es ieteicu studentam mēģināt vēlreiz. Es devu studentam sešas minūtes, lai atbildētu uz jautājumu, brīdinot, ka atbildei būtu jārāda zināšanas fizikā. Pēdējā minūtē viņš vēl neko nebija uzrakstījis. Es viņam jautāju vai viņš nevēlas padoties, bet viņš apgalvoja, ka viņam esot daudzas atbildes uz šo jautājumu un ka viņš vienkārši nevar izvēlēties labāko no tām. Es atvainojos, ka viņu pārtraucu un lūdzu viņam dot man atbildi.
Nākošajā minūtē viņš uz papīra uzmeta savu atbildi, kura skanēja šādi: "Paņemiet barometru uz ēkas jumta un metiet pāri jumta malai. Metot barometru, uzņemiet tā krišanas laiku. Tad, izmantojot formulu x=0.5*a*t^2, aprēķiniet ēkas augstumu." Šajā mirklī es palūdzu kolēģi padoties. Viņš piekrita un piešķīra studentam gandrīz pilnu kredītu.
Dodoties prom no kolēģa ofisa, es atcerējos, ka students teica, ka viņam ir vēl citas atbildes uz šo jautājumu, tāpēc es uzjautāju viņam kādas tās ir.
"Nu," teica students, "ir vairāki veidi kā noteikt augstceltnes augstumu ar barometra palīdzību.
Piemēram, var paņemt barometru ārā saulainā dienā un izmērīt barometra augstumu, tā ēnu, un ēkas ēnas garumu, tad izmantojot vienkāršu proporcijas metodi, aprēķināt celtnes augstumu."
"Jauki," es teicu, "un citi varianti?"
"Jā," teica students, "ir ļoti vienkārša metode, kura jums patiks. Šajā metodē, jūs ņemat barometru un sākat kāpt pa trepēm uz augšu. Ar katru pakāpienu atzīmējiet uz sienas barometra beigas. Tad saskaitiet atzīmju skaitu, un tas jums dos celtnes augstumu barometra iedaļās." "Ļoti tieša metode."
"Protams. Ja jūs vēlaties izsmalcinātāku metodi, jūs varat piesiet barometru auklas galā un šūpināt to kā sviru, un noteikt g [gravitātes] vērtību ielas līmenī un uz ēkas jumta. No šo divu gravitāciju vērtību starpības, principā var tikt aprēķināts ēkas augstums."
"Tajā pat laikā, jūs varat paņemt barometru uz ēkas jumta, piesiet to garas virves galā, nolaist to mazliet pirms ielas līmeņa un sašūpot to kā sviru. Tad varētu aprēķināt celtnes augstumu pēc precizitātes perioda".
"Visbeidzot," viņš pabeidza, "ir vēl daudzi citi veidi, kā atrisināt šo jautājumu. Visdrizāk pats labākais, " viņš teica, "ir ņemt barometru uz pagrabu un klauvēt pie pārziņa durvīm. Kad pārzinis atbild, jūs ar viņu runājiet sekojoši: 'Pārziņa kungs, šeit ir labs barometrs. Ja jūs man pateiksiet šīs ēkas augstumu, es jums atdošu šo barometru'."
Šinī momentā es jautāju studentam, vai viņš tik tiešām nezin tradicionālo atbildi uz šo jautājumu. Viņš atzina, ka zin, bet ka viņam apnicis augstskolas un kolēģa instruktora cenšanās mācīt kā viņam domāt.
Studenta vārds bija Niels Bohrs. (1885-1962) Dāņu fiziķis; Nobela balva 1922; labāk pazīstams par atoma protonu un neitronu 'modeļa' ierosinājumu, dažādām elektronu aptverošajiem enerģijas stāvokļiem -- pazīstama ikona - mazi kodoli ap kuriem riņķo trīs eliptiskas orbītas ... bet visnozīmīgāk, kā Kvantu Teorijas novators.
