Artūra pieraksti

Ko tik pēdējā darba dienā nevar uziet darba mailā -

skaists stāsts...
Kāpēc es atlaidu savu sekretāri:

Pirms divām nedēļām bija mana 45. dzimšanas diena, un tāpat
jau es nejutos diez cik fantastiski torīt. Es devos brokastot, zinot,
ka mana sieva būs jauka, novēlēs man daudz laimes dzimšanas
dienā, un droši vien uzdāvinās dāvanu. Viņa pat nepateica
labrīt, nemaz nerunājot par daudz laimes. Es nospriedu, OK, tādas jau
tās sievas ir. Bērni gan atcerēsies. Bērni ieradās pie brokastīm un
neteica ne vārda. Dodoties uz darbu es jutos diezgan nelāgi. Kad es
ierados savā birojā, mana sekretāre, Lienīte, teica, "labrīt,
šef, daudz laimes dzimšanas dienā". Es sajutos mazliet
labāk; vismaz kāds bija atcerējies. Es nostrādāju līdz pusdienlaikam.
Ap pusdienlaiku Lienīte pieklauvēja pie mana kabineta durvīm un teica,
"zini, ir tik skaista diena, un ir Tava dzimšanas diena,
aizejam pusdienās, tikai mēs divatā". Es atbildēju, "Hei, tā ir
foršākā lieta, ko esmu dzirdējis pa visu dienu! Ejam!"
Mēs aizgājām nevis uz ēdnīcu, kur mēs parasti ejam, bet uz mazu
klusu, privātu restorāniņu, izdzērām pa diviem Martini un pusdienas
bija patiesi izdevušās. Atpakaļceļā uz biroju, viņa teica:
"Klau, ir tik skaista diena, mums taču nav jādodas atpakaļ uz
biroju?" Un es teicu "Nu laikam jau nav gan…" Viņa teica "Ejam
pie manis". Kad mēs ieradāmies viņas dzīvoklī, mēs izdzērām vēl pa
vienam Martini un izsmēķējām pa cigaretei. Tad viņa teica:
"Šef, ja tu neiebilsti, es aiziešu uz guļamistabu
uzvilkt kaut ko ērtāku". "Protams", es sajūsmā atbildēju. Viņa iegāja
guļamistabā un pēc kādām sešām minūtēm iznāca laukā ...

nesdama milzīgu dzimšanas dienas torti, un viņai sekoja visi
mani darbinieki, sieva un bērni. Visi dziedāja "augstu laim' un
prieku" ....

Un es sēdēju uz dīvāna ....

Un kājās man bija tikai zeķes ...

Ar cieņu, Māra (kolēģe) :D