Artūra pieraksti

Ilgi domāju vai šo publicēt šo stāstu vai nē... rakstīju 2 stundas, it kā zinot, ko jāraksta, bet tomēr, nolēmu publiskot... lai visi zin!

Reiz dzīvoja Lācis PO - vientuļš un viens, ne viņš aizrāvās ar ko īpaši, ne darīja sliktas lietas. Protams, viņa vientulība bija visai divdomīga, jo viņam bija daudz radinieku un draugu. Ik dienu viņš ielīda čatā un izrunāja visas aktuālās tēmas, kas sasāpējušas, bet tie bija tīri virtuāli draugi. Bija viņam arī daži labi draugi, vismaz viņš uzskatija viņus par labiem - ar ko iet uz futbolu, hokeju, ar ko vienkārši satikties un sastrādāt kaut kādas muļķības, bet nu tad vēl PO bija salīdzinoši mazs. Nāca gadi, pilngadība un joprojām viņš dzīvoja savu mierīgo dzīvi - ik rītu cēlās, lai dotos uz darbu, uz skolu (ja tāda bija) un dzīvoja visai mietpilsonisku dzīvi.

Bet reiz čatā PO runājot, saņēma uzaicinājumu no lācenes SHO satikties! PO tas bij, kas jauns, jo līdz šim neviena lācene par viņu nekādu interesi nebija izrādījusi - protams, PO piekrita. Tā nu viņš satikās ar SHO, kļuva par labiem paziņām un sāka darīt visādas lietas, piemēram, veikt garas un bezjēdzīgas pastaigas pa vietējo mežu kopā, tiesa jāsaka gan, ka to laikā abi labi izsmējās un pavadīja labi laiku... Tā nu pēc kāda laika PO sāka strādāt un priekš SHO neatlika tik daudz laika, toties pēc milzum daudz sadarītām lietām SHO kaut kā sāka zaudēt interesi par PO, jo šķiet PO nesaprata mājienus, ka SHO grib, ko vairāk kā tikai pastaigas, tā kā PO nemaz neatmaiga, tad SHO no PO dzīves ar laiku pazuda... (kādreiz varbūt uzrakstīšu garāku stāstu, jo šis tiešām ir tik īss ieskats visā tajā, jo PO ar SHO bija pazīstami vairāk nekā gadu)!

Toties bij viena reize, kad PO un SHO kopīgi ieradās un vienu jauku pasākumu, kur sapazinās ar padsmit jaukiem cilvēkiem - lāčiem un lācenēm! Tur bij daudz jauku un jautru lietu - izsmiešanās līdz rīta gaismai, aklo vistiņu spēlēšana - īsāk sakot sasodīti labi pavadīts laiks un daudz jaunu draugu! PO toreiz nemaz nenojauta, ka šajā intelektuālajā un jautrajā kompānijā viņu pamanīs lācene EVO (šis vārds nav no Mitchubishi aizgūts (a.p.))! Pēc tam, kad PO bija sapratis visu par SHO, vismaz viņš tā domāja, ka saprot, lai gan patiesībā varēja būt jebkā, viņš sāka apmeklēt interesantas vietas kā klubus, koncertus un PO sāka iepatikties TEHNO un Trance mūzika. Viņš to dungāja no rīta līdz vakaram, bet nemaz nenojauta, ka ir atkal viens - vismaz viņam ļoti pietrūka pastaigu!

Tā nu reiz PO kopā ar dažiem kolēģa draugiem un kolēģiem atzīmēja blakus sēdošā kolēģa dzimšanas dienu! Vakars iznāca interesants, jo toreiz PO pirmoreiz saprata, ko nozīmē sadzerties šampanieti un dziedāt karoki... tā nu pēc jautras pasēdēšanas karokē - kompānija devās uz vienu mežā populāru naktsklubu - NUTILUS, kur lāči ar lācenēm izlēkājās, izdancojās, līdz pie PO pienāca viena nepazīstama, bet šķietami seksīga lācene un sāka viņu skūpstīt. PO šie prieki nebija ilgi, jo seksīgā lācene ātri vien ieraudzīja kādu maksātspējīgāku lāci un devās taisnā virzienā pie tā, toties PO palika pārdomas, lai gan viņš jau vairs nebija diez ko skaidrs vairs, viņš atskāra vienu lietu - tā darīt nevajag un ir jauzmanas, lai gan viņam tīri labi tas patika! Vakars ievilkās ar to, ka PO ar kolēģiem nomainīja vēl naktsklubu un aizgāja uz meža it kā populārāko naktsklubu ESTENTIAL iztusējās kārtīgi un kā ierasts naktī devās mājās ar taksi, tik šoreiz viņam kompānijā bija kolēģa draugam līdzi atnācis draugs no Francijas, kuram ar bija jātiek pāri lielajam meža strautam, kura otrā pusē PO dzīvoja. Var teikt, ka ar šo vakaru PO saprata, ka līdz šim viņš bija dzīvojis ļoti mietpilsoniksu dzīvi!

Smejies vai nē, bet tieši tai vakarā vecmežā ar draugiem tusējusi bija tieši lācene EVO, kas braucot ar taksi mājās uz ielas bij redzējis PO ar vienu kolēģa paziņu apķērušos uz ielas, kas protams nākamajā dienā PO elektroniskajā pasta kastītē atsaucās ar vēstulino EVO: "Sveiks, es tevi vakar redzēju uz ielas, tu izgāji no meža mūzikas ierakstu karokes pagraba ar vienu lāceni". Šajā brīdī PO nodomāja - gatavs kārtējais kompromāts par PO, it kā to jau nebūtu gana, bet izrādijās, ka EVO ir fantastiska karokes dziedātāja un vēlāk PO uzaicināja padziedāt karoki uz to pašu lielā meža pagrabu. Tā nu šie vakari kļuva par ikdienu PO dzīvē un reizi nedēļā PO ar EVO un draugiem, kas ar laiku saradās gāja dziedāt kopā! Gāja laiks, bija arī dažas nedēļas ar pārtraukumiem, tomēr EVO ar PO kļuva par labiem draugiem, kas jau sapratās no pusvārda. EVO gan bija vecāka, un viņai jau bija savs lācis, bet tas netraucēja lācenei reiz nedēļā izklaidēties ar draugiem un PO. Reiz PO neko nenojauzdams saņēma no EVO uzaicinājumu doties pusdienās, protams, PO neatteica un devās uz tām. Bet PO pēc tikšanās atklāja tik daudz lietu, ka no pusdienas pārtraukuma nemaz neatgriezās darbā - izrādās EVO bija izsķīrusies ar savu lāci jau labu laiku atpakaļ un bija kļuvusi šausmīgi depresīva. EVO izkratīja sirdi PO un PO ņēmās visu pēcpusdienu mierināt EVO. Kad PO saprata, ka tuvojas vakarpuse PO noskaidroja, kur EVO paliks, jo līdz šim viņa bija dzīvojusi alā, kas pieder viņas lācim, bet izrādās viņa jau kā nedēļu dzīvo pie lācenes, kas nāca dziedāt arī uz meža pagrabu karoki. Vakars tā ar beidzās un nākamajā dienā EVO bij ļot pateicīga PO, jo PO bij pacēlis viņai pamatīgi garstāvokli! Pēc pāris nedēļām, pēc viena vakara meža pagrabā, PO pavadīja EVO mājās un kad bija jāatvadas EVO paņēma un noskūpstija PO! PO tas bija mazliet negaidīti, bet nevar noliegt - arī patīkami!

Tā nu PO un EVO atvadījās un devās katrs savā virzienā, bet PO bija skaidrs - tas tā vienkārši nebeigsies un PO ir kāda īpaša lācene - EVO! Pagāja vairākas nedēļas un pasākumi, kuru laikā EVO un PO centās neizrādīt savas jūtas draugiem un paziņām, pagāja mēneši, līdz PO un EVO saprata, ka nav vairs ko slēpt un jābeidz mocīt vienam otru slēpjot visu, kas sakrājies un tā ātri vien visi uzzināja, ka PO un EVO nav tikai draugi, bet kas vairāk! Liekas viss laimīgi ? Nebūt ne - pēc mēneša kā visi to zināja, PO sašļuka - viņš nezināja ko darīt, bļaut vai klusēt, sist vai mierīgi gulēt, ārdīties vai sēdēt mierīgi... PO uzzināja, ka EVO satiekas ar citu lāci! PO nelikās svarīgi ar ko un kā, bet PO tas likās pavisam nepieņemami un PO nolēma pagaidīt - klusēt un nogaidīt, protams, EVO pamanīja, ka PO uzvedas savādi un laikam jau saprata, ka jāizstāsta viss. Un tā nu EVO arī izstāstija, ka viņai ir cits lācis un, ka ar PO viņa nekā vairs nevar būt. PO iestājās šoks! Tomēr pēc pāris dienām PO saprata, ka EVO vienkārši ir tāda, kāda ir un ka viņš ir bijis dumš, ka ticējis tādai, jo it kā PO jau zināja, ka EVO ir tāda, bet akli ticēja, ka tomēr nav... PO likās pirmoreiz dzīvē pamatīgi piečakarēts!

Tā nu PO atgriezās pie vientulības, aizgāja no darba, devās atpūsties pāris mēnešus uz bērnībā iecienītu atpūtas vietu, kur ik vasaru ir pavadīts pamatīgs laiciņš un kārtīgi atpūtās - sakopoja domas un kā cilvēks jau varēja atgriezties sabiedrībā! Tā ar notika, tikai šoreiz PO saprata, ka ar klubu apmeklēšanu un ārdīšanos nekas neuzlabosies... tāpēc PO palika nosvērts, mierīgs un kluss, lai gan viņš nenošķīrās no visa, tieši otrādi - PO sāka iesaistīties daudz kur, lai gan pirms ko uzsāka 3 reiz to apdomāja. Tā nu PO atsāka palikt par vienkāršu cilvēku, kas vienkārši cenšas būt labs...

...tagad vārds man kā autoram:
Šķiet tie, kas zin kaut daļiņu no manas dzīves zin, ka šis ir tāds vispārīgs manas dzīves pēdējo 2 ar pus gadu atstāstījums, izlaižot daudz vietas, kurām ar būtu nozīme, bet pa cik šis ir viens no veidiem, kā manuprāt nonākt pie kopsaucēja, lai saprastu, kas es pats galu galā esmu, tāpēc arī saņēmos šo visu uzrakstīt - 2 stundu laikā viss ir pabeigts, vismaz pabeigtie stāsti!

P.S.
Nezinātājiem - es laikam būtu Lācis PO! Un šis laikam nekur citur kā šeit nepublicēsies!