mana dienasgrāmata

šodien peldējos jūrā, cik nu peldējos, vairāk ieskrēju un izskrēju ārā, jūra šņāca un putoja un vējš arī nekāds maigais vis nebija. pēc peldes mundrums un jā - siltums - pārņem. it kā neticu visādām "enerģijām" un "spēkiem", bet sajūta, ka peldot jūrā kļūstu spēcīgāks, mundrāks, kā spēku no jūras sasmēlies - un tā jau ir kopš bērnības, kad māmiņa mani nevarēja izvilkt no jūras (toreiz vēl Lielupes pludmalē) pat pēc 40 minūšu garas plunčāšanās. ja visu laiku dzīvotu Latvijā un Košragā, droši vien kļūtu par moržu, kurš peldas visu cauru gadu - šeit, kā nekā jūra nekad neaizsalst. tā kā rīt jau atpakaļ uz Londonu, tad laikam šī bija pēdējā šīs vasaras(?) pelde.

biju ķeizarmeža baseinā, ne vienkāršā baseinā, bet baseinā ar lielu baseinu, mazu baseinu, džakūzi, saunu, turku pirti. tagad jūtos kā no jauna piedzimis. nāksies atkārtot.