mana dienasgrāmata

atmiņas no izgājušās vizītes ZA Eiropā: Viļņas lidosta ir briesmīga kā kubiešu sendvičs - lidostā smird pēc skābētiem kāpostiem, lai no arrivals nokļūtu uz departures, jāuzkāpj 2. stāvā un jāpāriet pāri ielai, prom lidojot visur ir rindas, personāls ģērbies džemperos, kafejnīcas, kur paēst, nav, bārā tikai kafija, šņabis un citi dzērieni, visapkārt pūlis un bardaks...

atkal bijām "svētceļojumā" uz Nidu - pēc gada pārtraukuma, un tas jau bija 5. ceļojums. no vienas puses nācās konstatēt, ka ar laiku pierodi pat pie visjaukākajām vietām, no otras puses - sajūta, kā satiekot senu, labu, bet kādu laiku neredzētu draugu - pēc būtības īsti nav ko runāt, var apskatīt tikai ārējo pazīmju izmaiņu kopumu - jaunas kafejnīcas, āāā - baznīca tai pašā vietā, bet nedaudz noplukusi, tomēr tikpat caurspīdīga, kāpā smiltiņās gulēt tikpat forši kā pagājšgad, viesu namiņa saimniece nedaudz novecojusi, bet eleganta kā vienmēr, jau smejas, ka mēs jau kuro reizi pēc kārtas ierodamies nakts vidū - ar pēdējo prāmi no Klaipēdas...

papildus atziņa - ceļojot mazākās grupās sajūta ir tāda kā intīmāka un ceļojums no ārējās ainavas maiņas daudz biežāk pāriet iekšējā un cilvēku savstarpējo attiecību ceļojumā... šoreiz bijām 7 un viss notika it kā steigā un nedaudz virspusēji, bet varbūt arī vienkārši laika bija par maz, lai pagūtu nonākt uz kopēja viļņa - Turcija pirms gada sešatā (ļoti līdzīgā kompānijā) bija pilnībā OK.

tagad laikam atkal pāris gadi jāizlaiž, lai aizmirstas kāpa un Nidas līča vējš un lielāks pārsteiguma moments seno draugu ieraugot...