mana dienasgrāmata - 1. Novembris 2008

Buenosairesā nākamajās 10 dienās dienā sola 25 - 30 grādus. un tas vēl ir tikai pavasara vidus. labi, laikam beidzot jāsāk pakot soma, lidmašīna jau pēc 5 stundām un kaut nedaudz pagulēt pirms tālā ceļojuma netraucētu...

tā nu es sēžu taksometrā uz lidostu, kas ir pirmais fiziskais solis manā ceļojumā, un cenšos saprast, kā gan tas viss sākās jebšu, kas bija pirmais loģiskais solis. vai tas bija brīdis, kad vitals ieteica pamācīties spāņu valodu natīvā vidē un manā prātā atausa spilgta doma par Argentīnu? vai arī tad, kad pirms 2 gadiem sapratu, ka gribu mācīties spāņu valodu un pierakstījos valodu kursos? vai pirms 6 gadiem Kanāriņos, kad pirmo reizi ieklausījos šajā brīnišķīgajā valodā un man tā iepatikās? vai pat vēl agrāk- drūmā decembra vakarā, kad wowow ienāca kabinetā ar spīdošo domu pārlaist ziemassvētkus siltā un saulainā vietā? vai vēl senāk? pārņem sajūta, ka ikviena tagadnes darbība cēlusies krietni vien senu citu darbību rezultātā un ģenerē jaunas darbības tālā nākotnē. determinisms, vai?

sestdienā 6 no rīta Rīgas lidostā pie airbaltic čekina zvērīga rinda- uz kurieni brīvdienā visi tā triecas? labi, ka man vēl darbojas sudraba klienta karte, ar kuru var čekoties biznesa klasē. nododamā bagāža 10.4 kg, vēl kādi 4-5 kg mugursomā (tur gan pārsvarā kompis un grāmatas), tas arī viss, kas man šķita nepieciešams līdzņemšanai uz pusgadu.

sveiciens no aukstās un nemīlīgās Kopenhāgenas! dodos tālāk uz Madridi. Kopenhāgenas lidosta sestdienas rītā tāda pustukša, nepavisam kā Rīga. tiesa, jāatzīst, ka šī lidosta ir arī kādu bikucīti lielāka par Rīgu, kura jau sen ir pāraugusi savus bērna autiņus un kliegtin kliedz pēc paplašināšanas.

esmu jau Madridē. apmaldījos lidostā, aizgāju uz nepareizo bagāžas izsniegšanu un kādas 50 minūtes blandījos apkārt pa lidostu, bet viss beidzās laimīgi- somu atradu un uz BA lidojumu iečekojos. tagad dzeru tinto un ēdu tapas ar saviem Madrides spāņu-latviešu draugiem Līvu un Ivanu. pagaidām vēl sarunājamies angliski, bet pavasarī jau droši vien runāsim spāniski.

tieši šos pašus Bairona vārdus citēju pirms 2 gadiem, kad devos uz Londonu (biju aizmirsis, bet google atrada, kad atkal meklēju 'adieu' rakstību). toreiz no Rīgas lidostas, šoreiz no Madrides- esmu kļuvis kosmopolītiskāks vai vismaz eiropeiskāks, šoreiz jūtos, ka kādu būtisku robežu pārkāpju tieši šeit- uz Eiropas un D-Amerikas robežas. esmu jau gaitenī uz lidmašīnu un ceļa atpakaļ vairs nav. jocīga sajūta. un nedaudz bail no došanās tik tālu svešumā vienam pašam. tā ir pirmo reizi mūžā. bet viss jau kādreiz ir pirmo reizi... adieu! un gaidiet turpmākās reportāžas.

tikko ienācu salonā- ak vai, cik milzīga lidmašīna- 8 krēsli rindā, sen nav tādā lidots. un visi apkārt runā spāņu valodā, ko es vēl aizvien saprotu diezgan slikti. nolādētais avantūrists!