mana dienasgrāmata - 30. Septembris 2008

3 dienu smaga darba, lai nomigrētu digitālās fotogrāfijas no PC/Picasa vides uz Mac/iPhoto vidi. 12'917 fotogrāfijas 119 albumos, 26 gigabaiti. un vēl pa ceļam radās ideja digitalizēt agrāk uzņemtās klasiskās filmiņu fotogrāfijas. tas varētu kopējo fotogrāfiju skaitu pat dubultot.

dakteris mani pamatīgi pārbiedēja - asinsspiediens uz paaugstināta robežas (144/90), liekais svars, infarkta draudi ap 40 utt. steigšus kaut kas jādara :-(. labi, ka atļāva sportot ar pulsu 140 - 170 robežās - ātrāk degšot kalorijas, citādi trenera maksimālais ierobežojums 140 likās nepietiekoši noslogojošs. nu un ko lai tagad dara - junk foodu es jau kādus 10 gadus neēdu, visu laiku arī centīgi dejoju divreiz nedēļā, ko vēl man darīt? labi, tagad bezdarbnieka statusā eju uz sporta zāli katru darbdienu, cerams, ka tas palīdzēs. vienu vārdu sakot, vsjo ploho vsjo spušķeno :-(. kazi, kāds mani uzmundrinās?

lai arī Avotiņš runā ļoti pārliecinoši, es tomēr pusi savas naudiņas pārskaitīju uz Nordea. dubults plīst, bet lēnāk.

tā, atnāca grāmatas, ātri gan, gandrīz vai ātrāk kā no Latvijas. vēl grāmatnīcā nopirku Kortasāra stāstus un Markesa Pulkvedim neviens neraksta, esmu tagad pavilcies uz visu latīņamerikānisko. cerams, ka tas atturēs mani no sēdēšanas netā un sākšu vairāk lasīt.

nu es sevi it kā sevi neuzskatu par nacionālistu vai pat par tikai nacionāli noskaņotu cilvēku, bet mani pēdējā laikā mulsina apkalpojošā sfērā strādājošie, kas ne vārda nerunā latviski un pat necenšas runāt vai pat tikai izlikties, ka vismaz saprot. šodien tas bija kurjers, kurš atnesa grāmatas, pagājšnedēļ- meistars kurpniekdarbnīcā. un nebija jau tie nekādi 60gadīgi vecīši, bet vīri uz gadiem 40- pēc neatkarības atgūšanas viņiem varēja būt ap 25. un 18 gadu laikā- neviena vārda. vai varbūt tā ir apzināta attieksme- principā nerunāt un "nesaprast" latviski?
p.s. mjā, un Cibas administrators mani arī šai pašā sakarā mulsina.