mana dienasgrāmata - 2. Augusts 2006

pārdomas radās izlasot 2 Jurģa rakstus - Cik e-pasta adrešu tev ir? un Emuāri un pseidonīmi. par e-pasta adresēm skaidrs - 3 ir tieši laikā, savukārt par emuāriem Jurģis saka "Tas, kas mani patiešām pārsteidz, ir lielais (gandrīz puse) to amerikāņu skaits, kas savu emuāru raksta, neslēpjot savu vārdu un uzvārdu. Latvijas blogosfērā .. šis skaitlis diez vai būs lielāks par pāris procentiem. Kādēļ tā? Domājams, daļēji pie vainas varētu būt mūsu mantojums no padomju laikiem, kad izteiktais vārds, skaļi deklarētais pasaules uzskats vai pozīcija varēja dārgi maksāt. Tomēr daudz vairāk pseidonīmu izmantošana raksturo to, ko īsti neatklāj augstākminētais pētījums - motivāciju veidot emuāru. Komunikācija un domubiedru atrašana daudz vieglāk vedas, kad malā noliekam tādas barjeras kā ieņemtos amatus, dzimumus, orientāciju, sociālās lomas un uzvārdu.".

padomāju, ka, vismaz man, tieši laikā ir 2 emuāru identitātes - daļēji publiskā (šī pati - arc: nu labi, nav uzvārda, bet ir bilde - tie kas mani zina, gan jau ka atpazīs), kurā šķiet, ka varu paust savas domas un uzskatus - galu galā, es parasti saku to, ko domāju un domāju, ko saku - un nezinu, vai no tā vajadzētu slēpties.

bet ir arī otra puse, kurai tomēr vajag otru - slēpto identitāti,- vietu kur rakstīt tādu klasisku (?) dienasgrāmatu - tikai dziļi personīgas lietas, kas attiecas tikai un vienīgi uz mani pašu un nevienu citu visā pasaulē. ar tādu kā terapeitisku efektu - rakstīšana palīdz domāt un apzināt sevi, reizēm "izrakstīt no sevis ārā" skumjas, drūmas domas un citas negācijas. kādēļ ne ar pildspalvu tradicionālajā rūtiņu burtnīcā? - nemāku vairs tā rakstīt un arī salasīt jau pēc pāris mēnešiem pat pašam ir grūti, burtnīca var pazust, ... padomāju un ātri vien izveidoju vēl vienu identitāti - kādu? - to nu šeit gan nerakstīšu.