| priekšmets |
[24. Maijs 2006|22:49] |
| [ | in:side |
| | komats | ] |
| [ | out: |
| | p.floyd/the show must go on | ] |
lēnām pasaule pagriežas pret pamatvērtībām: matemātikas un lielo domātāju idejām. trigonometrija, Rainis un sengrieķu autori nomierina un liek aizdomāties par fundamentāliem lielumiem, kuri vienmēr zināmā mērā likuši man apstāties un censties saprast. kā jau paredzams, viss sākās ārzemju mākslas muzejā, kur muzeju nakts ietvaros varēja vērot sengrieķu tēlniecības kopijas un mūsdienu talanto a la italiano. gleznas kā jau gleznas, pārāk spilgts apgaismojums, muzeja telpas bez gaisa kondicionētāja un iepirkšanās centriem raksturīga naktstauriņu burzma, ko pievilinājusi daiļrunīgā reklāma par iespēju iepazīties ar svaigākajām modes tendencēm no saulainās Itālijas. un tā nu tur bija 3 kāda nezināma (nedzirdēta) autora gleznas. mākslinieks šķietami attēlojis tikai perfektā kompozīcijā apvienotas dažādas postmodernismam raksturīgas detaļas, lai parādītu trīs cilvēka sejas. neesmu lietpratēja vai izteikti ieinteresēta par gleznojumos attēlotā simbolisko nozīmi, tomēr gleznas mani uzrunāja, pastāstot, kā izskatās cilvēka aura galējos saspringuma mirkļos: bailēs, dusmās un vientulībā, kas robežojas ar absolūtu norobežošanos no ārējās pasaules. tas lika aizdomāties par vientulību - vai tiešām tā rodas tikai radošām dvēselēm, pensijas vecuma cilvēkiem un pamestiem mājdzīvniekiem?
brīžiem rodas sajūta, ka pasaule paskrien garām ātrvilcienā, kamēr aizskatos kosmonautu rokasstiepienos un zvaigznēs. tāda skaudra realitātes apziņa, kas prom jāaizdzen ar nepārtrauktu paškontroli [bet viss taču ir lieliski, vai ne, vai ne, vai ne?] un spīta rievu pakausī. aij, un tāpat jau zinu, ka cilvēkiem vienmēr būs vienalga, vai kāds viņiem blakus smaida sevis paša dēļ vai sevis labā.
un tad tu aizver acis uz sekundes simtdaļu, ātri, ātri izmet kaitīgās iedomas no galvas un, atverot acis, jau redzi pavisam citu pasauli.
pasmaidi, Jasmīn, jāņtārpiņi pusnakts pļavās taču ir tik gaistoši skaisti! |
|
|
