savādi savāda esmu - tie visi bērzi, dzērves, migla un baltie ceļi tumsā aug manī, bet nemāku iznest ārā un parādīt pasaulei savu pasauli.

dzīve paralelitātēs. starp, vidū, iekšienē, bet tomēr paralēlās blakustaisnēs. mazliet pietrūkst klātbūtnes izjūtas, šeit, tur un mūsu sarunās neizbēgami parādās atsvešinātība. līdz asinīm, līdz asarām. antidepresantos un samierinātājos pazūd jēga it visam, kam mēs ticējām.

( un ja es patiešām esmu meža laumiņa? )