d

Nogriezu matus. Uz pusi īsākus, līdz pleciem, jūtos labāk. Tas gan nemaina to, cik pazudusi es jūtos. Nav jau tā, ka es naivi ticēju, ka kaut kāda gaisma uzausīs. Es gribu kādu, kas mani samīļotu un tādu, no kā man nebūtu nēerti un nenāktu prātā domas, ''tā nav pareizi, es nejūtu to pašu, ko tu'' un, ka es viņu izmantoju, lai remdētu savu izsalkumu pēc mīlestības. Negribu dzīvot melos, negribu sevi mānīt. Nevēlos arī citus mānīt. Ja jau pie tā tagad esmu, tad jāatzīst, ka esmu diezgan viena. Ir blakus mans salauztais gars, bet pat tas ar mani nevienojas, it kā tikai blakus miesai staigā. Tā kā Ziedoņa epifānijā. Viņš saprata, laikam.
Man bail no tā, ka man nevajag cilvēkus un, ka tie mani nesaprot. Man bail, ka tā ir taisnība.
Vai tas tāpēc, ka manas verbālās spējas būtu vājas? It kā nē, nav nemaz tik slikti. Varbūt tie domu mutuļi ir neuztverami? Es neprotu savādāk. Es tāda esmu. Tā es domāju un tā es runāju. Vai tiešām būs jāvar savādāk un jāpārveido sevi? Arī tad nelaimīga būšu. Es būšu nodevusi savu esmi, ja tēlošu. Kur lai es lieku savu iekšējo pasauli, kāpēc man asinīs ir vajadzība pēc cilvēkiem? Kas mani sapratīs un kā es kļuvu nesaprotama

Ir it kā tik daudz notikumu, nevēlamu, vēlamu, nezinu kādu, vienkārši notikumi, bet es neko nesaprotu. Kā man jājūtas? Kas man jādara? Vai šādi jābūt?

Kā lai sadzīvo ar pasauli?