kādreiz man patika rakstīt un senāk šķita svarīgi izteikt sajūtas/domas. radās kāds lūzums domāšanā un vairs nekam nav jēgas. viens vārds te, divi tur, teikums tur, nothing makes sense un noone actually cares anyway.
un seriālos man vienmēr visvairāk patikusi atklātība. dzīvē cilvēki vilcinās un atzīšanās kaut kāda līdzinās teju vai mūžīgai riņķošanai ap lidlauku lidmašīnā, tā arī nesaņemoties nolaisties.
un savādi, ka cilvēks var teikt, ka nebaidās no nāves, bet ir skaidri zināms, ka viņam ir bail no mīlestības, saistībām, precizāk, neveiksmēm un sāpēm. un tāpat ar tiem, kas skatās pa labi un pa kreisi dodoties pāri ielai, bet tomēr apgalvojot, ka tic liktenim un ka viss ir nolemts.
Current Mood: |
 tired |