Rotko centra jubilejas VIPu vakariņās villā ar nosaukumu "Ksenija" biju sasēdināts kopā ar britu pāri nedaudz pāri sešdesmit. Viņš bija nepelnīti aizmirsta (vai arī apzināti no slavas prožektoriem garām pagājuša) gleznotāja dēls, Oskfordas alumni ekonomikā un kopā ar sievu trīsdesmit gadus vada finanšu konsultāciju biroju.
Tā kā pie galdiņa piesēdās vēl viens vakariņotājs, vārdā Raivo ("Mani vecāki ir igauņi"), vairāk laika pavadīju sarunās ar Džekiju, savukārt Ričards tirdīja Raivo par ekonomisko situāciju valstī.
Džekijas stāsts bija diezgan interesants - viņa studēja fotogrāfiju un ar to nodarbojās vēl laiku pēc absolvēšanas, dzenot prom bērnus no dārkrūma durvīm aiz kurām ņēmās ar attīsīšanu, kad viņi pēc pieteikami ilgas pacietīgas gaidīšanas vēlējās uzzināt, kas būs vakariņās.
Taču tad nolēma pievienoties Ričardam firmas vadīšanā. Gadu gaitā viņu darbinieku skaits no diviem pieaudzis līdz 150, bet tomēr pagājušajā gadā viņa sapratusi, ka ir jāmet miers un jādodas pensijā.
Kad Raivo mūsu galdiņu pameta, Ričards pievērsās mums un sāka stāstīt par tēvu. Viņš nomira 2011.gadā, bet sajūta bija tāda, ka tikai pagājšmēnes. Var jau būt, ka tas bija monologs 40 minūšu garumā, kurš tikpat kā izslēdza manu dalību. Bet viņa aizrautība un stāstīto atmiņu garšīgie krikumi to padarīja nevis par lielmanīgu izpaušanos, bet par dalīšanos ar kādu būtisku, itin kā pavisam nesen atklātu sapratni par vienu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem.
Domāju pie sevis, kā es stāstītu kādam par savu tēvu - pagātnes izteiksmē. Iespējams, arī tās varētu būt savas 40 minūtes.
"Viņš bija tik pilns ar dzīvi," Ričards stāstīja. "Es vairs nekad neesmu redzējis otru cilvēku, kurš būtu tik pilns ar dzīvi, kā mans tēvs."
Lūk, šis jau ir līmenis, kuru gribētos sasniegt arī savā personā.
Tā kā pie galdiņa piesēdās vēl viens vakariņotājs, vārdā Raivo ("Mani vecāki ir igauņi"), vairāk laika pavadīju sarunās ar Džekiju, savukārt Ričards tirdīja Raivo par ekonomisko situāciju valstī.
Džekijas stāsts bija diezgan interesants - viņa studēja fotogrāfiju un ar to nodarbojās vēl laiku pēc absolvēšanas, dzenot prom bērnus no dārkrūma durvīm aiz kurām ņēmās ar attīsīšanu, kad viņi pēc pieteikami ilgas pacietīgas gaidīšanas vēlējās uzzināt, kas būs vakariņās.
Taču tad nolēma pievienoties Ričardam firmas vadīšanā. Gadu gaitā viņu darbinieku skaits no diviem pieaudzis līdz 150, bet tomēr pagājušajā gadā viņa sapratusi, ka ir jāmet miers un jādodas pensijā.
Kad Raivo mūsu galdiņu pameta, Ričards pievērsās mums un sāka stāstīt par tēvu. Viņš nomira 2011.gadā, bet sajūta bija tāda, ka tikai pagājšmēnes. Var jau būt, ka tas bija monologs 40 minūšu garumā, kurš tikpat kā izslēdza manu dalību. Bet viņa aizrautība un stāstīto atmiņu garšīgie krikumi to padarīja nevis par lielmanīgu izpaušanos, bet par dalīšanos ar kādu būtisku, itin kā pavisam nesen atklātu sapratni par vienu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem.
Domāju pie sevis, kā es stāstītu kādam par savu tēvu - pagātnes izteiksmē. Iespējams, arī tās varētu būt savas 40 minūtes.
"Viņš bija tik pilns ar dzīvi," Ričards stāstīja. "Es vairs nekad neesmu redzējis otru cilvēku, kurš būtu tik pilns ar dzīvi, kā mans tēvs."
Lūk, šis jau ir līmenis, kuru gribētos sasniegt arī savā personā.