Akmens tilts šovakar bija īpaši vēlīgs. Aktuālajā kultūras norisē guvu vairākus pabarojumus savam ego, kurš laikam taču izsalcis ir tikai neapzinātā līmenī. Jo tā jau es caurmērā vairāk domāju par citiem, nekā par sevi. No otras puses, varbūt tā ir ļoti izsmalcināta egoisma forma. Bet šo aizvadīto dienu hailaits bija Veismaņa jautājums Kļavam, kurš pēc nostāstiem esot salauzis kāju kādā no ārzemju koncerta mēģinājumiem un nu pavisam bez nostāstiem pārvietojas ar kruķi. Veismanis: Nu, Sigvard, kā ar kāju? Kļava: Dirsā. |
Vēl kašadura izstāstīja, ka sapnī redzējusi, kā mēs Venēcijā nejauši iepazīstamies ar kopīgu radinieku. Garu, kalsnu un melnmatainu jaunekli. Mēs esot zvanījuši viņam un pieteikuši, ka "nāksim viņam pakaļ", bet viņš atbildējis, ka "labāk nevajagot". Tur arī viss aprāvies. Kas loģiski |