Venēcija ļaužu ceļojuma "piezīmēs" (fotkās, tātad) sevi ir izsmēlusi - protams, ne jau sevi, bet izsmelta ir mana interese par to, tāpat pazūd arī sevišķums (vai ideja par to).
Laikmets, kurā aizbraukt uz Londonu ir ātrāk, lētāk un ērtāk nekā uz Rēzekni, ir izpletis savu plašo vēzienu tiktāl, ka iepriekšminētais sevišķums parādās tieši šeit, pie mums.
Bet uzmanīgi, protams. Ne jau tajos dzērājos pie tirgus vai saulrietos uz Vanšu tilta*. Ja es klausos (arī tajā, ko stāsta attēls), mani saista pirmreizīguma sajūta, kurā vienlaikus
ir (gandrīz vai iepriekšparedzama) atkārtošanās. Balanss starp abām nojautām ir abpusēji kustīgs tik ilgi, kamēr vien ir laiks tam nodoties ar pilnu uzmanību, vērtēt tā svārstības.
Laikam jāķeras pie Hēga.
____________________________________
*Šajā ziņā es pats neesmu bez grēka, bet saulrieti uz Vanšu tilta ir mana "ģimenes" vai "intīmā" lieta, kas vispirms jau domāšanas līmenī atrodas citā telpā, neielaižot pie sevis tos, kuri "no āra, no aukstuma".