Bija tāds perjōds deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs ar Mamu Tebarg* un Gunaru Tebarg** gājām pie viņu drauga Vakša*** uz izdevniecību "Avots", kura atradās uz tagadējā Meirovica bulvāra, blakus šībrīža "Wok To Walk". Tā bija maza redakcija, kurā atradās šādi tādi kabineti un viena telpa ar grandiozu fotopalielinātāju. Tā arī bija Vakša valstība. Protams, šais reizēs piedalījās arī jūzeres fjoklas tētis, mans krusttēvs Raimonds. Iespējams, tā bija vispiepīpētākā telpa, kurā savā mūžā jebkad esmu atradies (tuvākais variants tai ir "Melnās Piektdienas" pīpētava). Atceros to aizrautību sarunās, kas bija klātesoša šajās pasēdēšanās. Tiesa, vienā brīdī dzērieni darīja savu un sākās brutāla stāstījumu pārtraukšana (šai jomā vislabākā speciāliste ir Mama Tebarg), pie kam - randomizētā izkārtojumā. Neviens nevarēja iepriekš nojaust, kurš kļūs par pārtraucēju, un kurš - par pārtraukto. Un otrādi.
Kad vakar sēdējām pie mana drauga Pjotra viņa mākslinieka darbnīcā Maskavā, netālu no metro stacijas "Aeroport", un runājām ar viņa biedriem, es atkal atgriezos ābeļu potēšanas un lētu krimināldetektīvu izdevēja "Avota" redakcijā. Mēs varam mīlēt un mīlēties ar tiem, kurus mums izmet Lielais Dzīves Džūkbokss, bet skaidrs ir tas,ka sarunas ir viena no vistuvākajām matērijas formām cilvēciskās esamības esencei - ja pieņemam, ka tāda pastāv. Sarunas, kuras papildina cigarešu dūmi un stipri dzērieni sen nemazgātās glāzēs. Taisnība ir arī tā, ka šīs atmiņas tiek staipītas līdzi tamdēļ, ka gan man, gan vēl kādiem no maniem draugiem ir apzināta vai dažreiz arī neapzināta slieksme cildināt pagātni. Vispirms pašiem pie sevis, tad arī "izliekot visu uz letes apskatei". Tā ir personīga mantojuma atkārtošanās arvien jaunās formās. Un, ja arī glezna sanāk viena un tā pati, mēs ("mēs":) varam parūpēties "vismaz" par rāmi. Varbūt arī rāmis tieši ir vissvarīgākais. Jo ko tad kas te. Neesmu nevienu Kopernika sekotāju pēdējā laikā saticis. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuriem izdevies sajust matērijas smalkumu. Pat ar to operēt. Ar mainīgiem rezultātiem, bet tomēr.
Kad vakar sēdējām pie mana drauga Pjotra viņa mākslinieka darbnīcā Maskavā, netālu no metro stacijas "Aeroport", un runājām ar viņa biedriem, es atkal atgriezos ābeļu potēšanas un lētu krimināldetektīvu izdevēja "Avota" redakcijā. Mēs varam mīlēt un mīlēties ar tiem, kurus mums izmet Lielais Dzīves Džūkbokss, bet skaidrs ir tas,ka sarunas ir viena no vistuvākajām matērijas formām cilvēciskās esamības esencei - ja pieņemam, ka tāda pastāv. Sarunas, kuras papildina cigarešu dūmi un stipri dzērieni sen nemazgātās glāzēs. Taisnība ir arī tā, ka šīs atmiņas tiek staipītas līdzi tamdēļ, ka gan man, gan vēl kādiem no maniem draugiem ir apzināta vai dažreiz arī neapzināta slieksme cildināt pagātni. Vispirms pašiem pie sevis, tad arī "izliekot visu uz letes apskatei". Tā ir personīga mantojuma atkārtošanās arvien jaunās formās. Un, ja arī glezna sanāk viena un tā pati, mēs ("mēs":) varam parūpēties "vismaz" par rāmi. Varbūt arī rāmis tieši ir vissvarīgākais. Jo ko tad kas te. Neesmu nevienu Kopernika sekotāju pēdējā laikā saticis. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuriem izdevies sajust matērijas smalkumu. Pat ar to operēt. Ar mainīgiem rezultātiem, bet tomēr.
________________________________________
*Ma mère
**Mon père
***Photographe Aivars Vaksis