1997.tajā man no Somijas atrakstīja Ziemassvētku vecītis. Par laimi, es viņam pirms tam biju aizrakstījis pats.
Atmetot smōltōlku, mana merkantīlā vēlme bija pulkstenis ar kalkulatoru.
Vecītis atbildēja, ka viņam ļoti paticis mans zīmējums (vēstulei bija pievienots arī tāds), bet ka nekādu tādu pulksteni viņš man
atsūtīt nevar, jo esot vēl nabadzīgāki bērni par mani. Laikam viņš domāja tādus, kuriem nav pat zīmuļu un papīra.
Es biju smagi vīlies, kaut gan man bija nojauta par tieši šādu notikumu gaitu, jo, izņemot sūtījumu no pastkastītes,
pulksteņa apveidu caur konvertu nekādi nevarēju sataustīt.
Pagāja kādas divas nedēļas un tēvs, atbraucot no Rīgas, man atveda šādu pulksteni. To viņam bija atdevis draugs, kuru dēvēja par
Jurīti: viņš bija būvinženieris un projektētājs, nedaudz arī arhitekts un dizaineris. Īss, kalsns vīriņš; gariem, tumšiem, taukainiem matiem -
bet tas, visticmāk, bija tāpēc, ka viņu bija pametusi sieva (bet varbūt tieši dēļ tiem viņa Jurīti pameta). Sievu, starp citu,
sauca Iliana, bet tēvs, kacinot Jurīti, sarunās viņu allaž sauca par Iliādu.
Tā nu pulkstenis nonāca manā rīcībā. Tur nebija tikai kalkulators vien: bija arī iespēja rakstīt atgādinājumus un piezīmes. Nemaz nerunājot par
plašo melodiju spektru.
"Priekš tiem laikiem" tas bija ļoti daudz un mazā ierīce man sagādāja ne tikai individuelu prieku, bet arī draugus - gan manā klasē,
gan, kas vēl jūsminošāk, arī vecākajās. Viss nonāca līdz tam, ka par kaut kādiem triviāliem gardumiem šo pulksteni "uz zināmu laiku" nonomāja
viens no lielākajiem skolas huligāniem, kuru moderno tehnoloģiju klātbūtne padarīja par saprātīgu un līdzjūtīgu cilvēku. Šīs pārmaiņas apliecināja tas,
ka pēc norunātā laika viņš man pulksteni tiešām arī atdeva.
Reiz kādā ziemas dienā ar mammu atbraucām uz Rīgu, un, ejot gar autoostas kanālu un stīvinot mugurā mugursomu, pulksteņa siksniņa saplīsa un tas,
atsitoties pret metāla margu apmali, iekrita kanālā.
Šķiet, ka par paša pulksteņa zaudējumu mani vairāk skumdināja tas, ka, atgriežoties skolā, man vairs nebija ko iedot citiem, lai uz "minūtīti" paspēlētos.
Viss atkal bija savās vietās. Ziemassvētku vecītis deva, Ziemassvētku vecītis ņēma.
Atmetot smōltōlku, mana merkantīlā vēlme bija pulkstenis ar kalkulatoru.
Vecītis atbildēja, ka viņam ļoti paticis mans zīmējums (vēstulei bija pievienots arī tāds), bet ka nekādu tādu pulksteni viņš man
atsūtīt nevar, jo esot vēl nabadzīgāki bērni par mani. Laikam viņš domāja tādus, kuriem nav pat zīmuļu un papīra.
Es biju smagi vīlies, kaut gan man bija nojauta par tieši šādu notikumu gaitu, jo, izņemot sūtījumu no pastkastītes,
pulksteņa apveidu caur konvertu nekādi nevarēju sataustīt.
Pagāja kādas divas nedēļas un tēvs, atbraucot no Rīgas, man atveda šādu pulksteni. To viņam bija atdevis draugs, kuru dēvēja par
Jurīti: viņš bija būvinženieris un projektētājs, nedaudz arī arhitekts un dizaineris. Īss, kalsns vīriņš; gariem, tumšiem, taukainiem matiem -
bet tas, visticmāk, bija tāpēc, ka viņu bija pametusi sieva (bet varbūt tieši dēļ tiem viņa Jurīti pameta). Sievu, starp citu,
sauca Iliana, bet tēvs, kacinot Jurīti, sarunās viņu allaž sauca par Iliādu.
Tā nu pulkstenis nonāca manā rīcībā. Tur nebija tikai kalkulators vien: bija arī iespēja rakstīt atgādinājumus un piezīmes. Nemaz nerunājot par
plašo melodiju spektru.
"Priekš tiem laikiem" tas bija ļoti daudz un mazā ierīce man sagādāja ne tikai individuelu prieku, bet arī draugus - gan manā klasē,
gan, kas vēl jūsminošāk, arī vecākajās. Viss nonāca līdz tam, ka par kaut kādiem triviāliem gardumiem šo pulksteni "uz zināmu laiku" nonomāja
viens no lielākajiem skolas huligāniem, kuru moderno tehnoloģiju klātbūtne padarīja par saprātīgu un līdzjūtīgu cilvēku. Šīs pārmaiņas apliecināja tas,
ka pēc norunātā laika viņš man pulksteni tiešām arī atdeva.
Reiz kādā ziemas dienā ar mammu atbraucām uz Rīgu, un, ejot gar autoostas kanālu un stīvinot mugurā mugursomu, pulksteņa siksniņa saplīsa un tas,
atsitoties pret metāla margu apmali, iekrita kanālā.
Šķiet, ka par paša pulksteņa zaudējumu mani vairāk skumdināja tas, ka, atgriežoties skolā, man vairs nebija ko iedot citiem, lai uz "minūtīti" paspēlētos.
Viss atkal bija savās vietās. Ziemassvētku vecītis deva, Ziemassvētku vecītis ņēma.