Maskava, mana [gandrīz] mīla
Kārtējo reizi,izkāpjot stacijā Čistiji Prudi (par Annušku tad tā, bet bija jauki ieraudzīt šo visu apvidu iekš "Es staigāju pa Maskavu"),pie izteikti negantajām mazveikaliņa pārdevējām iegādājās kinderolu.
-Mņe, pažalusta, "Kindersurpraiz".
-Jaicu, da?
Paejoties pa zilām gaismiņām izgaismoto bulvāri, dzeltenajā plastmasas ķocītī iepildīja degvīnu "Baltais zelts" un, stāvot parka ielokā, pret nezināmu statuju nostājoties, ieturot īsu, bet sirsnīgu runu, izdzēra.
Nākamajai reizei ir jābūt obligāti un iztēles ainas jau zīmē man atbilstošu kompāniju.
-Mņe, pažalusta, "Kindersurpraiz".
-Jaicu, da?
Paejoties pa zilām gaismiņām izgaismoto bulvāri, dzeltenajā plastmasas ķocītī iepildīja degvīnu "Baltais zelts" un, stāvot parka ielokā, pret nezināmu statuju nostājoties, ieturot īsu, bet sirsnīgu runu, izdzēra.
Nākamajai reizei ir jābūt obligāti un iztēles ainas jau zīmē man atbilstošu kompāniju.
P.S. Tas noveda pie vēlreizējas iepazīšanās ar "M.-P.", kuru pagājušajā piegājienā nepabeidzu. Laikam pietrūka motivācijas.