Klamzājot pa Lettische Television tumšajiem gaiteņiem, kuros kā nespodras mutes vīd dažādi kambari, kuru dziļumos pie datoru ekrāniem vai videomaģiem klukn vienas un tās pašas, jau pazīstamās muguras, tomēr sajutos bezgala mājīgi. Varbūt tas dēļ Vecā Kapteiņa, kurš tomēr man pieteicās līdzi (izturēt piebāztu 40to autobusu šādā dienā bez stiprinājumiem ir neiespējami); bet drīzāk man liekas, šejienes mēmi dunošā nekādība man atgādināja bērnību, kad stipru un ilgstošu lietusgāžu laikā sēdēju pie loga (jo elektrība for seiftī rīzons bija jāizslēdz) un pārlapoju jau simtsreiz lasītu komiksu vai gāju cauri tikpat atlasītas grāmatas fragmentam. Vai zīmēju savus infantilos redzējumus uz jelkādas papīra virsmas, kas bija pieejama. Ikkatrs nieks kļuva īpašs, jo tas, kas bija man apkārt, piepeši guva lielāku vērtību, nekā saulainā vai vienkārši nelietainā dienā. Tās, kā rakstīja Vērdiņš, bija manas laimes mazās dāvaniņas. Kaut kas līdzīgs norit šeit. Un arī tagad es neesmu ieslēdzis gaismu, bet skatienam pretī - Kolhoznieku nams, kurā šobrīd K.V. arī droši vien sēž un pārlapo kādu ārkārtīgi retu periodisko izdevumu tabeli 1956. gadam.
Current Music: |
Warpaint - Shadow |