Vakar pie jūzeres san un viņas mīļcilvēka bija mājas restorāna gadījums. Bija arī citi mīlami
cibiņi, kā nu kurš - svētdiena tomēr netika atmesta kā tabu diena, kurā ne glāzei pieskarties.
Šodien attiecīgi grūti pieslēgties #darbina.
Bet, stāvot uz jūgenda balkona, skatoties uz Āgenskalna sakaru torni, vērojot sārtās debesis,
kuras dod skaidru apsolījumu par tuvo pavasari, sapratu - sen neesmu juties tik labi, tik
brīvi, tik kārtībā. Un neraugoties uz likumsakarīgo dzīves punktu attīstību, es pieņemu,
ka būs atkal reizes, kad viss tintē un nekādā jēgā. Bet - kalējs un laime, un pats, un varbūt
patiešām tā taču ir taisnība, ka mēs tikai katrs pats varam izcirsties cauri tiem mūža meža
džungļiem. .
Asiņainiem elkoņiem, mušām aiz sasvīdušās apkakles - taču galā mūs sagaida norasojusi pudele
ar balto rumu, nevīžīgi, bet laipni nolobīti apelsīni un paciņa vieglu cigarešu, kuras vairāk
garšo pēc šokolādes, nekā pēc tabakas.
To es arī jums visiem (jeb, kā teiktu VVF - katram vienam) novēlu.
cibiņi, kā nu kurš - svētdiena tomēr netika atmesta kā tabu diena, kurā ne glāzei pieskarties.
Šodien attiecīgi grūti pieslēgties #darbina.
Bet, stāvot uz jūgenda balkona, skatoties uz Āgenskalna sakaru torni, vērojot sārtās debesis,
kuras dod skaidru apsolījumu par tuvo pavasari, sapratu - sen neesmu juties tik labi, tik
brīvi, tik kārtībā. Un neraugoties uz likumsakarīgo dzīves punktu attīstību, es pieņemu,
ka būs atkal reizes, kad viss tintē un nekādā jēgā. Bet - kalējs un laime, un pats, un varbūt
patiešām tā taču ir taisnība, ka mēs tikai katrs pats varam izcirsties cauri tiem mūža meža
džungļiem. .
Asiņainiem elkoņiem, mušām aiz sasvīdušās apkakles - taču galā mūs sagaida norasojusi pudele
ar balto rumu, nevīžīgi, bet laipni nolobīti apelsīni un paciņa vieglu cigarešu, kuras vairāk
garšo pēc šokolādes, nekā pēc tabakas.
To es arī jums visiem (jeb, kā teiktu VVF - katram vienam) novēlu.