Es buru drāmas. Galvā. Izdomāju visādus briesmīgus scenārijus ikdienas norisēm, kā es sanaidojos ar tuvākiem un tālākiem kolēģiem, kā mani pieķer dažādās neadekvātās situācijās un kāds no vadības rauc pieri un uzacis un un un un saka: "Un viss bija tik labi. Un jūs bijāt tik perspektīvs. Un kā jūs tagad uzvedaties." Vai arī nobrūk visi ieplānojumi un viss vispār sagāžas kaut kādā šeolā un nekas nesanāk, bet varbūt tai pat laikā ir kaut kādi minimāli mierinājumi, kaut kādas iepriekš sagatavotas rezerves.
Es nespēju novērtēt skaistas lietas, piemēram, vakardienas burvīgo Laimja Rācenāja koncertu, jo es visu laiku domāju par to, kas jādara rīt un kā es negribu to darīt. Un tad atkal no otras puses es sevi paļāju par to, ka fortūna/Visulabais/apstākļi/mans iepriekšējais devums savā un citu attīstībā man ir devuši tādu iespēju strādāt tādu darbu, par kādu citi cilvēki man sūta vēstules, jautājot, vai lūdzams, arī viņiem nebūtu kaut kas, ko šeit darīt. Uz ko es viņiem atbildu: nu, šobrīd viss ir pilns, ak, vepris savā siltajā silē.
Reizēm man saka, ka es esmu ļoti jauks un man ļoti daudz ir dots, un es to pieņemu, es saku vai nu "Paldies" vai arī nesaku neko, vai arī smaidu tādā intensitātē, lai tas nebūtu novērtējams kā arogances signāls. Es pēc tam domāju - labi, nu, tātad, viss ir labi, bet paiet tā sēdēšana, es izeju uz ielas, aizsmēķēju, austiņu vads ir sapinies un
mana dzīve arī.
Kas notiek tiklab ar citiem cilvēkiem. Par ko arī šī iestāde, kuru sauc par sviesta cibu.
Viss beigās noved pie muminiem, un, kad gribas kārtīgi izraudāties, asaras nenāk, nu nenāk, viņas piemeklē tevi tikai visnepiemērotākajos brīžos, tāpēc jau arī Xiu Xiu dziedāja: "Try not to cry in public".