Vairākas · dienas

Vakar, atgriežoties no kārtējā Dzejas Slema, kurā tomēr izlēmu piedalīties (kaut gan vairākas reizes pirms tam biju sev nozvērējies to nekad neatkārtot), aizdomājos par literatūru kā patiesībā ļoti neiespējamu parādību. Balstīta uz milzumdaudzu cilvēku viedokļiem un atzinumiem, tā faktiski būtu nodēvejama par kurtizāni, kura vēlas izpatikt katram, jo no tā atkarīga viņas tālākā izdzīvošana. Patika ir līkumojoša, vienu tā aplaimo, otram iesper pa cirkšņiem, un interesantākais jau tas, ka šīs pozīcijas mainās vietām zibens ātrumā. Kas vienu sajūsmina, otram iedveš neizpratni, un tā tālāk. Reizēm tie ir objektīvi apstākļi, kuros tiešām tas ir iespējams, pateicoties uztveres īpatnībām un citiem tikpat medicīniskiem salikumiem. Taču citreiz liekas, ka vērtējuma sniegšana (un līdz ar to – baudījuma gūšana) ir atkarīga no vēl sazin kādiem apstākļiem, kuru fiksēšanai jāpavada daudz ilgāks laiks nekā tas, ko veltu šīs refleksijas pierakstīšanai.

Jā jau, jā, autors ir cietis no vērtēšanas skarbuma, bet vēl vairāk par to autoru saista prāta darbības neizmērojamie līkloči. Kurp tie ielokās? Kur sakņojas? Vai tā ir transcendence, kas ietekmē mūsu piekļuvi baudījumam – kad teksts mūs uzrunā, trāpa tik dziļi, ka liekas – valodai taču nav tāda spēka…Tie ir tikai burtu virknējumi..,Bet tomēr, tas strādā.

Citkārt tā ir vienkārša, cilvēcika vēlme paplosīties. Aizgaiņāt baudījumu, lai tā vietā apliecinātu sevi kā kritisku profesionāli, aroda meistaru, nevis jūtīgu, atvērtu klausītāju “no sākuma”, Tabula Rasa stāvoklī. Iespējams, man pašam reiz ir piemeklējusi līdzīga vēlme.

Tas ir apliecinājums tam, ka valodas augļi (teksti) mūs spēj ietekmēt daudz vairāk, nekā varam iedomāties. Arī mēs paši, atkoduši literatūras darbības principus, varam gūt šādu ietekmes spēku uz citiem. Bet tā nav konstanta spēja. Jo, tāpat kā cilvēks katru dienu ir savādāks, kaut arī ārēji to nevarētu noģist, tā arī teksts plūst kā pirmatnīga upe un var gan uznest krāces augstākajā punktā, gan nonest dziļākajā atvarā.