Man, piemēram, šodien zvanīja māte un caur lieliem telekomunikāciju traucējumiem paziņoja, ka jau kādu laiku apmaldījusies mežā. "Jā, es tā izdarīju, iedomājies. Un es domāju - kam tad nez lai zvana, ja ne tev?", viņa teica. Un tad man salikās, ka tā sākās visas lielās dzīves traģēdijas, no viena ikdienišķa zvana, pilnīgi parastā dienā, kad es tur teiksim eju pie svarīgiem cilvēkiem runāt par mākslu un nemaz nevaru iedomāties, ka tikai dažu stundu varā ir tāds jautājums: vai manai mātei nebūs jāguļ mežā un pasarg dievs vēl kādas lielākas šausmas. Tāds, ja kāds/kāda zina, Annas Gavaldas motīvs, es teiktu - no viņas novelēm, kur šāds te pēkšņuma princips ir ļoti vietā un saistošs. Bet dzīvē, paldies par kūkām, vai ne, man vēl tādas kūkas nedodiet.
|