apjukuma · sajukuma · piezīmes

Šodien darbā atgriezās kolēģe, kas pirms gada uzrakstīja atlūgumu, lai dotos 7 mēnešu ceļojumā pa Āziju.
Viņas iespaidi tik ļoti lika domāt par Sprīdīti, par piedzīvojumu meklēšanu citur un nonākšanu līdz atziņai, ka nav laimīgākas zemes par mājām.

Rīgas Airbnb piedāvājumā nomācoši dominē eiro remonts savienojumā ar ādas dīvāniem un džakuzi.

Mums darbā ir kaut kā pieņemts katru sarunu pabeigt ar 'paldies', pat ja īsti nav par ko pateikties. Paldies par atvēlēto laiku drošvien.
Atceros, sākumā likās bik jocīgi, bet tagad ir tā iegājies, ka vairs nefiksēju, cik bieži šīs pateicības dāļāju.

Saldēti banāni sablenderēti ar zemesriekstu sviestu.
Es nudien neticēju, ka kaut kas no tā iznāks, bet JĀ! Revolūcija saldummīļu plauktiņā!

plāns braukt dzert alu meža kafejnīcā nojuka, jo noplīsa riteņa ķēde. tā vietā iepazinu pilsētu no vēl nebijuša skatu punkta, tas ir, ar riteni pie rokas, meklējot atvērtu riteņdarbnīcu, kas svētdienā ir tā neko izaicinājums. pēc tam apmklējām patīkamu hipsternīcu (ar ne tik patīkamām cenām), tiku pie nažu asināmā verķa un, vakariņas gādājot vietējā vulgāris supermārketā, pamanīju Ekselences saldējumu. Jājā, no Latvijas.
atbraucu mājās, uztrinu nažus un uzskatu šo dienu par izdevušos.

Runājot nīderlandiski ar svešiniekiem, man ir paradums aizmirsušos vārdus aizstāt ar tiem līdzīgi skanošiem. Bieži gadās tā, ka es momentā nevaru atrast īsto vārdu, bet atceros, kā aptuveni tas skan. Un tad speru ārā buldurējumu, kas attālināti līdzinās tam, ko vēlējos pateikt.
Tas notiek neapzināti, reizēm nokaunos, bet ja izdodas buldurēt pārliecinoši, sarunbiedrs parasti mani saprot ;)

"Ar Plānta krāšņu koncertu noslēdzas devītais Positivus"
Latviešu valodas lielākais apdraudējums nav bēgļi vai jebkādi citi ienācēji, bet gan latvieši paši. Vārdu secība, pārlasīt, saprast, ka nav labi? Brēksim par krievu nākšanu, bet virsrakstus liksim kā pagadās.
No ir.lv, kauns un negods.

Un tad tu, saules nogurdinātais ceļotājs, grieķu tempļu apžilbināts, sāc meklēt autobusu atpakaļ uz pilsētu, kad vietējais autostāvvietas uzraugs uzsāk ar tevi sarunu. Jā autobuss kursē, bet ne pārāk bieži. Norīko mūs gaidīt ēnā, citādi pārdegšot kā tie angļu tūristi. Minūtes rit, buss tā arī nerādās, līdz šamais pamāj ar roku un saka, ka pa ceļam uz mājām aizvedīšot līdz citai pieturai, kur vairāk busu.
Priecīgi piekrītam, mūsu glābējs stāsta, ka viņam patīkot savs darbs, jo varot cauru dienu runāties ar smukām meitenēm.
- You know, we Italians only need spaghetti and girls. Even if you have no money, it's all you need -
Un tad šis uzjautā, kur tieši mitināmies, un saka, pievedīšot ie pašām namdurvīm, no problem. Tā arī notiek, grazie mille, prego, ciao ciao.

Baidīties bija lieki.
Sicīlija ir burvīga. Dzīve rit vieglāk, saule spīd spožāk un saldējums saldāks.
Tikai aizbēgt no Palermo džungļiem un laime pilnīga.

Skats pa logu no mūsu mitekļa kalna galā mazliet kompensē nepatiku pret Neapoles haosu un miskasti.
Nezinu gan, vai bēgšana uz Sicīliju būs risinājums, biku raustos.

Dienas prieks: pat mūķenes, ekskursijā uz Vatikānu atbraukušas, nespēj pretoties pasaulīgajiem prieciņiem un cītīgi stāv rindā pēc saldējuma.
Dienas bēda: neiestaigātās sandales un no tā izrietošās čūlas, es nezinu, vai rīt Kolizeju pievarēšu.

Kamēr aiz loga pūš viesulis un vairāk izskatās pēc novembra, ne jūnija, es kravāju somu backpackingam uz Itāliju. Ceļojums sāksies jau šovakar, ar nakts vilcienu uz Minheni. Romā sola 30 grādus, bet prāts kaut kā NL apstākļos iestidzis un mudina krāmēt ne tikai vasaras drēbes, bet vismaz divas siltas kārtas ar, jo nevar noticēt, ka kaut kur tālumā tomēr ir īsta vasara.
Kaut kāds nemierīgs noskaņojums, vecums vai.