Apciemojot Vidzemes tirgu, es pēkšņi atcerējos, kā bērnībā laukos pie vecāsmammas mēs gājām uz dīķi [kurš tika uzturēts gadu gadiem tikai šim nolūkam] šķīt skalbes un biezā slānī izkaisījām tās pa istabām. kā salikām meijas un to dievīgo smaržu, kas piestāv tik jāņiem un izlaidumiem. kā smaržoja ābolu plātsmaize, kurai mēs ar brālēnu noēdām virsu, bet mīklas daļu pa kluso atdevām džimčikam.
un tad es pajautāju vecaimammai, vai iesim meklēt papardes ziedu :D viņa nesamulsa un noslēpumaini atbildēja, ka viņi ar vecotēvu to jau sen atraduši, bet mums vēl šim procesam bik par agru esot.
un tad es pajautāju vecaimammai, vai iesim meklēt papardes ziedu :D viņa nesamulsa un noslēpumaini atbildēja, ka viņi ar vecotēvu to jau sen atraduši, bet mums vēl šim procesam bik par agru esot.