Man ir drausmīgi bail no augstuma, bet šodien kāpu augstu kokā (tas ir, trepēs) un griezu zarus tā, ka švīkst. LV apmeklējums šoreiz pagāja tādās saldsērīgās noskaņās. Mielavs ar taurētājiem fon Stricka villā bija sentimentāls, melnbaltās Melānijas hronikas - drūmas, bet vizuāli ļoti pievilcīgas. Nacionālais Mākslas muzejs pārsteidza - gan ar gados jaunajiem darbiniekiem, gan ar jauno iekārtojumu - gluži kā ārzemēs, nu! Trīs vakarus pavadījām Tinto pie kino Rīga, ļoti patīkams iestādījums. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |