apjukuma · sajukuma · piezīmes

Gaidu DHL paku. No rīta iečolēju piegādes statusu, paka šķirotavā un tikšot piegādāta laikā no 11:00 līdz 15.00. Vēl ap divpadsmitiem statuss tāds pats, bet tad 12:33 beidzot šoferis esot ceļā. Stundu sēžu gaidīdama, kā nav, tā nav. Ielūru DHL lapā atkal, še tev, adresāts neesot bijis mājās. Zvanu sūdzamnumuram, tā un tā, kur mana paka. Jā, šoferis esot ieradies, neviena neesot bijis mājās. Esot pastkastē atstājis depešu ar kodu, ar kuru varu izvēlēties nākamo piegādes laiku. Bet pastkastē nekā nav. Tā nu gan nevarot būt. Var gan, ko man tagad darīt? Ļoti žēl, bet būs jāgaida līdz pirmdienas pēcpusdienai, laikā no 14.00 līdz 18.00, kad šoferis veiks nākamo loku. Bet es tajā laikā nebūšu mājās. Ak, nu tad viņš atstās paskastē depešu ar kodu, ar kuru varat norādīt vēlamo piegādes laiku. Bet es jau tagad zinu, ka pirmdienas pēcpusdienā nebūšu mājās, vai nevar norādīt tagad? No, computer says no.
Sajūsmā griežu zobus, bet cenšos būt prātīga un samierināties ar likteni. Tad, dažas stundas vēlāk, atskan durvju zvans, pie durvīm parasts puisis parastā automašīnā ar manu paku. Jā, DHL šoferim esot palicis slikti, viņš neesot varējis paku piegādāt un nez kāpēc izdomājis pats nomainīt piegādes statusu uz "adresāts nav mājās". Viņam, parastajam puisim (kolēģim?), tas neesot licies lāga risinājums, un viņš izlēmis paku piegādāt pats savā automašīnā ārpus darba laika.
Tā lūk. Paka mājās, visi veseli (DHL šoferis, ceru, arī).