Iemēģināju roku holandiešu uzstājības mākslā Vajadzēja pie friziera, braucu vienam salonam garām - it kā vaļā, bet pavisam tukšs un kluss. Eju iekšā, uzreiz parādās divas frizieres, labdien, vēlētos matus apgriezt. Jā, protams, pēc stundas varēsit? Es, muah, īsti neder, ātrāk nevar? Pēc pusstunas varam. Es paveros apkārt, nogrozu acis un saku, emmmm, bet šobrīd šeit neviena cita nav? Jā, ziniet, bet mums visi frizieri ir pusdienas pārtraukumā un viss grafiks jau ir saplānots. Pēc pusstundas derēs? Es nogrozu acis vēlreiz un saku, nē, paldies, tad es iešu kur citur. Tajā brīdī otra friziere ierunājas, bet klau, es varu viņu tagad paņemt, iešu pusdienās vēlāk. Lieliski, viss notiek, pēc pusstundas esmu apcirpta un laimīga. Agrāk būtu paklausīgi to stundu gaidījusi, bet tagad esmu pieņēmusies nekaunībā un uzdrošinos pajautāt divreiz un trīsreiz. Tā tik turpināt, to kuslo pieticību prom. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |