rakstot bubuļdarba priekšvārdu, jūtos, it kā sacerētu runu Oskara ceremonijai :P bet par pēdējo dienu karstāko tēmu runājot, tas ir, par latviešu valodas celšanu saulītē, viss jau forši, bet, kamēr latvieši netiks galā ar kolektīvo cietēja sindromu, nekas nemainīsies. pašapziņu, lūdzu, un daudz. un saukt lietas īstajos vārdos, jo šis ierosinājums par izglītību latviešu valodā patiesībā nozīmē "izglītību ne-krievu valodā". tas dziļais, kolektīvais naids pret visu, kas saistīts ar Krieviju un krieviem, kauns un aizvainojums, ka piedzīvojām padomiju, kuras dēļ latviešiem tagad jānes nesmukais austrumeiropiešu zīmogs, velkas līdzi kā tāds nevajadzīgs slogs. arī man personīgi. es joprojām nespēju neitrāli reaģēt uz kārtējo jautājumu, vai LV visi runā krieviski. gribas skaļi spiegt un bakstīt degunā indoeiropiešu valodas koku, lūk, lūk, nē, dieva dēļ nesauc mani par slāvu. bet kāpēc tas tā ir? mazās valsts sindroms? kāpēc katru reizi, skaidrojot, ka latviešu un krievu valodas ir būtiski atšķirīgas, man šķiet, ka es taisnojos? kaut kā jātiek galā ar šo 'neesmu gana labs kāds esmu' sajūtu, tad arī 'krievi nenāks' un nevienu nebaidīs. |