apjukuma · sajukuma · piezīmes

Atzīšos, ik pa laikam izšķirstu latvju sieviešu žurnālus, bet varbūt vairāk nevajag. Es nezinu, kas tieši ir tas, kas mani kaitina, kaut kāda stigmatiska domāšana par to, ko nozīmē būt īstai sievietei un īstam vīrietim. Lūk, svaigs virsraksts - "īsts vīrietis ir tāds, kas daudz nerunā". Kā tad, tā vietā dziļi ievelk elpu, noskaita līdz desmit, iebungā sev pa krūtīm, lai noelstos un atņirgtiem zobiem ietu tālāk? Man ir zināmi daži tādi, kas patiešām "daudz nerunā", bet tā vietā visas savas frustrācijas, dusmas, bailes un stresu velk uz iekšu. Nekas labs tur neiznāk, man no tādiem gribas mukt pa gabalu. Turklāt man tuvumā ir ļoti labs piemērs, ka var arī citādāk. Ir iespējams "runāt" un būt vīrietim vienlaicīgi.
Un vēl, protams, teiciens, ka par mīlestību nav jārunā, tā ir jāsajūt. Kā tad! Kāpēc gan mīlestība vai jūtas ir jāpadara par tabu tēmu? Tā vietā stundām runāt par ikdienišķiem sīkumiem, aprunāt kaimiņus, politiķus un tv zvaigznes, bet par to, kas vissvarīgākais, nekādā gadījumā. Ko nu iešu piepūlēties, vēl pārpratīs mani, pārdomās un pametīs. Atstās vienu pašu tumsā un aukstumā. Kopš piedzīvoju, ka patiešām var dzīvot citādāk, ka pieķeršanās un mīlestība nav tēma, par ko kaunēties, man patiešām ir vieglāk elpot. Tā visa runāšana caur puķēm vai nerunāšana vispār, zīšana no pirksta un nocietinātās sajūtas tāāāā notrulina.
"Kā būt sievišķīgai" ir vēl viena jauka tēma, bet par to nākamreiz.