Man ir biļete uz Latviju, uz nedēļu, oktobra otrajā pusē. Kāds pimpis man nozaga velosipēda sēdekļa mīksto uzmaucamo sēdekli. Ar pamata sēdekli arī nav ne vainas, bet tāpat stulbi. Sāp kakls. Šonedēļ mierīgā nedēļa, 55h darbs, +6h klubā pa nakti. Svētdien jābrauc pie Alfonso, svinēt Aurēlijas 2 gadu jubileju. Šodien, beidzot darbu man telefonā bija voismeils ar uzaicinājumu uz home party, no spāņu džekiņa, kuru esmu saticis tikai 1x, bet kurš man palīdzēja darba meklējumos, iesaistot savus kontaktus. Kā arī sms no bijušā darbabiedra, kurš tagad strādā citā Starbucks. Teksts bija tāds: 'Drink some boiling water!'. Tas mums tāds inside joks. Uzturam kontaktus un ejam iedzert, kopā.

Atcerējos klienti no bijušā Starbucks (kuru likvidēja un mūs visus pārfīrēja uz citiem). Viņa bija maza auguma, tumsnēja, čigānietes/indietes tipa sieviete ap 30, kura nāca gandrīz katru dienu. Rituāls bija šāds. Pēcpusdienā viņa ienāca, ar nodurtu galvu un tramīgu skatienu, taisnā ceļā devās uz tualeti, vidēji tur pavadot ap 20 min., pēc tam, pēc iznākšanas, paņēma čipšu paku (Čedaras siera), samaksāja un palūdza papīra maisiņu, čipšiem un ar nodurtu galvu aizgāja. Un tā ik reizi. Mēs mēģinājām izzīlēt, ko viņa tur tualetē īsti dara, bet es neesmu pārliecināts, ka es to tiešām vēlētos uzzināt. Lai nu kā, izskatās, ka veļa izmazgājusies- jāizkar un jāiet gulēt.

Atcerējos vēl tikai gadījumu ar tīrīšanu. Mums dzīvoklī ir grafiks un ik pēc 3 dienām kādam ir jāveic lielā tīrīšana. Ja 2 dienu laikā neveic, tad 20£ apmērā ir jāpērk tīrāmie līdzekļi. Es biju sajaucis dienas un atjēdzos otrajā, bet tā kā man bija vakarā, pēc darba tikai laiks ieiet dušā un pēc pusstundas doties uz klubu, strādāt, tad es sapratu, ka nāksies maksāt, ko Konrāds (dzīvokļa t.s. saimnieks) arī pa pusei uzjautrinādamies man aizrādīja. Es tikai pamāju ar galvu un aizeju uz istabu. Pēc brīža klauvējiens pie durvīm. Tur Mihals, vēl viens polis. Tāds vienkāršs, nedaudz parupjš džeks, celtnieks. Šis man saka- 'klau, mēs varam samainīties ar tevi, ja tu gribi, es ar Izabellu (viņa draudzene) iztīrīsim māju tagad tavā vietā, tu varēsi iztīrīt 4.oktobrī, manā vietā. Es piekritu, mazliet pārsteigts. Tā nu viņi tīrīja, 9os vakarā, lai izručītu mani. Un nav pirmā reize, kad man tiek dažādi izrādīta gādība un ne no viņu puses vien. Izskatās, ka par mani ir uzņēmušies rūpes, kā par noklīdušo avi. Nedaudz smieklīgi, bet mīļi.

Sajūta, kā pie miršanas. Esmu vājprātīgi pārguris, ar sāpošu galvu, miegs uz sitienu nenāk, esmu jau šonedēļ vien nostrādājis 30h. Turklāt gulēšanas statistika ir apmēram tāda. P-S 5h, S-Sv. 2h, Sv-P 5h, P-O 5h. Tā kā man rītā darbs tikai 2pm sākas, tad ceru nogulēt līdz 12tiem, kā minimums. Bet šitam ir jāpieliek punkts.

Oficiāli atzīstos - esmu bezjēgā pārguris, gulējis 2h un joprojām esmu darbā. Nekas, šodien ap 5pm nolikšos gulēt, no rīta 5am celšos un pa pirmdienu, otrdienu norukāšu 30h. Bet nākamnedēļ man saulesdiena ir brīva.

Es sarēķināju, ka kopumā šonedēļ, abās darbavietās, nostrādāšu 75h (pagājušo nedēļu - 56h, aizpagājušo - 55). Tas nozīmē - visas 7 nedēļas dienas pa 9h un vēl 2 naktis pa 6h. Tāds maziņš, šīzīgs rekordiņš. Dzīves pa vidam īsti nav, bet arī neprasās. Vismaz pagaidām. Bet šitā ilgi turpināt netaisos. Varbūt kādu mēnesi, ar nelieliem atpūtas pārtraukumiem. Dzeru vitamīnus un Ehinaceju, cenšos gulēt saprātīgā daudzumā un pagaidām izskatās, ka problēmu nav. Tā arī turpināt. Cheers.

Es nejūtos dzīvs. Es iekšēji it kā esmu mazliet nomiris. Jau sen. Šonakt braukāju pa pilsētu un domāju domas. Tā arī neko neizdomāju. Toties nobraukāju gandrīz 2h.
Miegs ir foršs. Yes!

Vispār ir forši rakstīt acīm krītot ciet

Vasara mirst. Reizēm gribas doties kaut kur citur. Tur, kur tā nemirst nekad.

Man vajag pašam savu palmu pie mājas. Īstu un milzīgu.

Es sev nosolījos, ka tomēr nopirkšu ķiveri. Tajā vakarā, kad redzēju jauna vīrieša ļengano ķermeni guļam uz ielas, bezsamaņā, pie sadauzīta velosipēda, policijas un ātrās palīdzības mašīnu ielenkumā. Pazaudēt dzīvību tomēr ir tik sasodīti viegli.

Es šodien pārlasīju sevis rakstīto un pēkšņi sapratu, to ko man vajadzēja saprast jau sākumā - ka es neesmu īpaši labāks par māsu, savā ziņā, jo es ņemu un klāstu ģimenes problēmas interneta blogā...

Nožēlojami stulba sajūta, bet laba mācība.

Es esmu pārvācies. Nu jau 4 dienas. Dzīvoju mīlīgā, klusā rajonā, 10 minūšu gājienā no Tower Bridge. Atšķirībā no iepriekšējās vietas, kur dzīvo gandrīz tikai indieši- šeit dzīvo pārsvarā tikai baltie angļi. Rajons nav no lētākajiem, 2 minūšu gājiena attālumā ir Temza un ar manu jauno, mīļo sporta riteni :) līdz centram var nokļūt 15-20 minūtēs. Līdz darbam (Liverpool street) 10 minūtēs. Mani kaimiņi ir poļi un istabu es dabūju caur darbabiedru, jo viņš tur dzīvo. Izskatās, ka es tapu pieņemts, kā savējais ļoti ātri. Kopīgas sadzeršanas mājās, galda spēles, iešana uz bāru, manis cienāšana ar poļu ēdieniem un aicināšana uz virtuvi uz kopīgām sarunām. Priecē, kad ir tik jauki dzīvokļa biedri. Tā lūk.

So now I'm pressin'
But I'm not stressin'
She's got a man
I'm with her best friend
Tried at love but it never stuck
She said it's love but I didn't give a fuck...

Es šodien gāju lūkodamies augšup, vērodams, kā lidmašīnas ievelk baltas līnijas, koši zilajās debesīs. Atcerējos, kā mani vienmēr ir vilinājis tas viss, mums īsti nesasniedzamais, tur augšā. Atceros, kā es bērnībā varēju sēdēt pie sava pastmarku albuma, ilgi lūkodamies uz pastmarkām ar zemes pavadoņiem (satelītiem). Tie izskatījās tik cēli un vientuļi. Un tur augšā izskatījās tik auksts, par spīti tam, ka tos apspīdēja saule...

Bet tas viss kopā lika ietrīsēties manai sirdij - kā būtu, ja es būtu tur aukšā. Tālu no Zemes, melnajā kosmosā, vientuļā, saules apspīdētā pavadonī...

Manas aktualitātes.
Atnācu mājās. Aizgāju gulēt 5pm. Pamodos 10pm. Drīz atkal varēšu iet gulēt. :D Un nav tā, ka es esmu guļava. Vienkārši bija jākompensē 4 gulētās stundas pa nakti.

Tizli paklūpot uz kāpnēm es vakar gandrīz salauzu rokas pirkstu. Tagad ir piepampis.

Man pēc pāris dienām beidzot būs velosipēds. Šosejnieks, ļoti viegls, simpātisks un sasodīti ātrs. Carrera Virtuoso. Koši sarkans. :)

Mani kretinizē Londonas nindzjas. Un uzdzen dusmas. Es neesmu gan vienīgais, kuram tā. Nu nafig tādas tradīcijas.

Mani baida māsa. Tas, ka es esmu pārliecināts, ka stāstam par viņu nebūs laimīgās beigas.

Bet pats labākais - pēc 2 nedēļām es pārvācos.

Šis man patika tik ļoti, ka izlēmu iztulkot

Materiāls ņemts no http://notalwaysright.com (tur ir pilns ar tādiem)

Darbība risinās pludmalē, ASV, Ņūdžersijas štatā...



Kliente: “Atvainojiet, cik dziļš ir ūdens?”

Es: “Emm...Jūs domājat okeānu?”

Kliente: “Jā. Cik tas ir dziļš?”

Es: “Es īsti nesaprotu, ko Jūs ar to domājat?”

Kliente: “CIK DZIĻŠ IR ŪDENS?!”

Es: “Tas ir okeāns, kundze.”

Kliente: “Labi, bet cik dziļa ir dziļākā vieta?”

Es: “Ļoti, ļoti dziļa.”

Kliente: “Vai es varu aizsniegt apakšu?”

Es: “Nē.”

Kliente: “Tas nav droši.”

Es: “Krasta tuvumā ir daudz seklāks. Jo tālāk Jūs iesiet, jo dziļāks kļūs.”

Kliente: “Tas pavisam noteikti nav droši. Jums to vajadzētu labot.”

Es: “Es pateikšu savam priekšniekam.”

Kliente: “Paldies.” *iet projām*

Kaads ir kaadreiz redzeejis, kaa aizripo maaja?

http://www.youtube.com/watch?v=YevmEDd80So&feature=channel

Šodien izkāpjot no karstā, sasmakušā metro (izjūtas braucot kurā atgādina smacīgu somu pirti), pēc 50 minūšu brauciena mani sagaidīja lietus. Brīnišķīgs, remdens, atspirdzinošs lietus. Lietus smarža un pelēks mākonis, kuram visapkārt bija vairāk, vai mazāk zilas debesis. Cilvēkiem metro ir 3 veidi, kā mazināt nožēlojamo kopeksistenci pārpildītos vagonos. Mūzika, avīze un gulēšana. Reizēm apvienoti dažādās kombinācijās. Bet es nevaru sagaidīt, kad dabūšu velosipēdu.

Vakar es uz brīdi iemīlēju Londonu par jaunu. Pa vidu starp Trafalgarskvēru, sēdēšanu naksnīgajā kāda parka tumsā, dzerot alu (vai varbūt četrus), sarunām par Kolumbiju, naksnīgo pastaigu gar Bekinghemas pili, dziedāšanu un dejošanu, klausoties Brand New pleijerītī un skatoties uz prožektoru apgaismotajiem kokiem. Vienā brīdī Andriuss ar Kristīnu abi paskatījās uz mani un Andriuss man pateica: "Klau, tu šobrīd izskaties laimīgs".

Jā, es gandrīz biju.

Vakar mani Londona tomēr nedaudz pārsteidza. Vai vismaz šis dialogs.

Mēs sēžam parka nostūrītī, zālē, pārlīduši mazam žodziņam, dzerot aliņu. Ir pavisam tumšs. Pēkšņi pa parka ceļu brauc policijas mašīna.
Apstājas mums pretī. Policijas auto mirgojošās sarkanzilās gaismas izgaismo mūs. Instinktīvi gribās kaut kur noslēpt alus bundžas un varbūt pazust no turienes.

Bet no mašīnas atskan balss (dialogs, protams, notiek angliski): Hei! Jums viss kārtībā?
Es atbildu: jā, viss ir labi.
Policijas virsnieks: ā, labi, es tikai gribēju pabrīdināt, ka parku apmēram pēc 30 minūtēm slēgs ciet. Bet jūs droši varat vēl sēdēt, gribēju tikai informēt. Nu tad visu labu. (automašīna aizbrauc).

Mēs visi trīs noskatamies, nedaudz izbrīnīti un nosecinam, ka Latvijā/Lietuvā/Kolumbijā tā nebūtu vis'.

Galvā ir pilnīgs emociju tukšums. Es šodien atkal atlūzu jau ap 7iem vakarā. Ļoti netipiski man. Pārgurums un neilgās gulētās stundas liek sevi manīt. Gribētos rītvakar aizšaut dzīvē, bet nav īsti ar ko. Vai vismaz negribās ar tiem ar ko var. Jāmēģina rīt noķert Ritvaru, ja vien atkal nebūs kārtējo reizi šovakar tā piedzēries, ka nebūs izdabūjams no gultas. Londona vairs nav tā, kas agrāk. Nejūtu vairs to maģiju. Parasta, milzīga pilsēta, pilna ar vientuļiem cilvēkiem. Šajā saistībā man patīk kādas Brand New dziesmas nosaukums - Good to Know that if I Ever Need Atention All I Have to Do Is Die. Pašironiski un diezgan patiesi.

Man galvā skan Bobs Mārlejs. Tāpēc, ka arī darbā bieži skan. Sirsnīgas viņam tās dziesmas. Šerifa dziesma gan nekad nav patikusi. Bet nu tas tā...

Vakar neizturēju un Amazonē pasūtīju 4GB mp3 pleijerīti - "iRiver Clix 2"(http://www.elanso.com/U/Db3/b3a49166ba7dcceb2221664c2e6181f1/128292880642656250.jpg)

Kaut gan par mp3 pleijeri saukt būtu visai nekorekti, tā kā atskaņo praktiski visus iespējamos mūzikas formātus - kompresētus un nekompresētus, kā arī video, attēlus un radio. Baterija turot apmēram 24h atskaņošanu. Katrā ziņā, izpētot piedāvājumu internetā, sapratu, ka manām vajadzībām viens no atbilstošākajiem. Skaņas kvalitāte, baterijas dzīves ilgums, pēc uzlādes, kā arī cena (79 mārciņas, bet tas gan internetā - ar pamatīgu atlaidi) ir krietni labāka, nekā Apple produkcijai, kas mani uzreiz piesaistīja. Tiesa gan - austiņas - kā jau visiem mp3 pleijeriem (bez izņēmumiem, cik man zināms), sūdi - tāpēc jau uzreiz pasūtot Clix'u piepasūtīju Sennheiser ausu kanālu austiņas (no tām, kuras ar silikona uzgaļiem, kuri jāiestūķē dziļi ausīs, bet kuri gan bloķē āra trokšņus un skaņas, gan arī pievada zemās frekvences gandrīz pa taisno uz bungādiņām, radot pieklājīgus basus). Kopējie izdevumi - 110. Kas ir lēti.

Lai nu kā, šodien pleijeris jau mīļi stāvēja mājās (ātrā piegāde). Austiņas gan pienāks tikai rīt.

Tad nu es gāju uz pārtikas veikalu ar mūziku ausīs, smaidīdams, kā muļķis un pie sevis dziedādams. Sajutos kā piedzimis no jauna un nevarēju saprast, kā visu šo laiku spēju iztikt bez mūzikas pleijera.

Saistībā ar sekojošo tekstu - ar alkoholu ir tā - ja man Latvijā vismaz pēdējos 3 gadus laikam ne reizi nav prasīts ID, pērkot grādīgo, tad atbraucot uz Angliju atkal nācās pierast pie tā, ka nāksies šad un tad dokumentus tomēr uzrādīt.

Tātad - sapirku pārtiku, paņēmu 4-paku ar alu un gāju pie kases. Tur kasiere - nēģeriete - vecums varētu būt ap 40. Es jau sagatavojies vilkt ārā tiesības (visas 3 reizes, kad pirku alkoholu lielveikalā pirms tam, man lūdza uzrādīt dokumentus - kas notiek, ja cilvēks izskatās zem 21, bet parasti alkoholu pērku mazajos veikaliņos, kur nekad neprasa). Paskatos uz viņu, pasmaidu, viņa - uzmet man aci, skenē preces un pat nedomā man neko prasīt. Es pilnīgi pārsteigts saku - jocīgi, ka jūs man nemaz dokumentus neprasījāt - viņa man atbild: "Bet tev taču ir vismaz 25". Es uz mutes. Saku - nu man ir 26, bet parasti man dod krietni mazāk. Viņa saka - es vecumu cilvēkiem ļoti labi māku noteikt un uzreiz arī spēju pateikt, vai kāds ir nepilngadīgs, vai nē. Tad nu tā gan.

Jā, turklāt, izskatās, ka Austrumeiropas izcelsmi tomēr grūti noslēpt. Veikalā krāmēju tomātus maisiņā, man blakus sieviete - nedaudz pēc čigānietes - saka man - re kur labāki tomāti, dziļāk kastē (angliski, protams) - un pēc tam pajautā man no kurienes es esmu. Es nepaspēju atbildēt, kad jau prasa - no Lietuvas? Es saku, nē, bet turpat blakus. Prasu - tik viegli ir noteikt? Viņa man - protams. Nu neko tad.

Atpakaļceļā - tikko izgāju no veikala, sāka līt lietus un tā pamatīgi. Visi bēg, slēpjas, kaut kur skrien. Es neko - laimīgs uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un dungodams eju mājās. Lietus ir foršs. Uz gājēju pārejas apstājos un dziļi paklanījos mašīnām, kas bija apstājušās, lai mani palaistu, un sajutos riktīgi forši. Vienkārši tāpat. :D Aizejot līdz mājām (apmēram 5-6 minūšu gājiens) biju samircis no galvas līdz kājām - no matiem pilēja ūdens, bet vismaz apavi puslīdz sausi un garastāvoklis labs. Kas arī ir galvenais, esot lietū :).

Mājās uzvārīju mīlīgu siera zupu, kuru māsa uzslavēja, kā ļoti garšīgu (manu iepriekšējo zupu - soļanku viņa nosauca par garšīgāko zupu, kādu jebkad ēdusi). Tā ka vismaz par šo man atzinība tiek. Bet nu ņemot vērā ar kādām rūpēm, zināšanām un sastāvdaļām es tās zupas taisu - tā tikai vēl trūka lai negaršotu. :)

Bet ārā joprojām līst. Londona.

Ej tu dirst!!! (tēlains izteiciens)

Apskatījos "line-up" Leeds festivālam, kas notiks 29. augustā, Anglijā un mani pārņēma drebuļi

http://www.leedsfestival.com/lineup/index.aspx

Tikai biļetes jau sen ir izpirktas.

Es nosaukšu tikai tās grupas un izpildītājus, kas mani interesē -

Kings Of Leon
Bloc Party
Fall Out Boy
Brand New
New Found Glory
Funeral For A Friend
Alexisonfire
Frank Turner
Thursday
Anti-Flag
Bouncing Souls
Streetlight Manifesto
65daysofstatic

Jākrāj nauda un laicīgi jāpasūta biļetes 2010.gada festivālam.

Šī dziesma ir apbrīnojama. Tehniski, melodiski, liriski kā arī noskaņas un struktūras ziņā izkopta līdz pilnībai.


"...es zinu, ka Tu atnāksi naktī, kā zaglis
Bet man ir bijis kāds laiks, Dievs, lai izkoptu savu melošanas prasmi
Bet es esmu nobijies, es nobīšos un es zvēru, es centīšos Tevi pienaglot atpakaļ
Tāpēc, varbūt mēs varam izstrādāt zīmi
Lai es zinu, ka tas esi Tu un ka viss ir beidzies, lai es nemaz necenstos
Es zinu, ka Tu nāc pēc tādiem cilvēkiem, kā es
Bet mums visiem ir dēļi un naglas
Un mēs izslēdzam naidu rūpnīcās
Mums visiem ir dēļi un naglas
Un mēs guļam šajās rūpniecības mašīnās..."

Man ir sajūta, ka es dzīves laikā esmu atstājis šur un tur pa kādam sirds gabaliņam. Dažus esmu nolauzis un atstājis. Daži ir nolūzuši paši. Daži ir pielipuši kādu īpašu dzīves mirkļu atmiņām. Un man paliek aizvien mazāk. Iespējams, ka tieši tā tam arī jābūt. Jo ja atskats pagātnē liek ietrīsēties sirdij un sažņaugties vēderam - tad jau ir nozīmīgas atmiņas, kuras atcerēties. Dažādas īpašas dzīves kripatas. Jocīgi, ka citas atmiņas ir tik spilgtas, ka vēl tagad ķermenis diezgan precīzi atveido tās sajūtas, kādas jutu tad.

Bet nu man nāk miegs. 4.16 am.

See it's not like I didn't mean what I said
When I said I'll put my money where my mouth is
And I put my money where my mouth was
Until I couldn't breathe through my nose
And now I'm staring at the floor
Where my second life just ended
Where I lost not one, but two friends

Arlabunakti